Latvijā grib samazināt mājasdarbu apjomu; mammas atklāj, kā ir citās valstīs 39
Skolēnu mājasdarbu apjomam lielākajā daļā skolu vajadzētu jūtami samazināties pēc tam, kad tiks ieviests jaunais, uz kompetencēm balstītais izglītības saturs. To, kā zināms, plānots sākt īstenot pēc diviem gadiem.
Likums neliek un neaizliedz
Taču pagaidām spēkā ir tikai izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska aicinājums pedagogiem neuzdot skolas bērniem mājasdarbus vismaz nedēļas nogalē, lai tajā varētu pilnvērtīgi atpūsties. Ministra padomnieks Mārtiņš Langrāts atzīst: ministrs uzskata, ka mājasdarbu daudzums būtu jāsamazina, taču nekādos normatīvajos aktos nav plānots ierakstīt skaidras norādes skolotājiem attiecībā uz pieļaujamo mājasdarbu daudzumu, kā arī nav plānots ieviest aizliegumu tos uzdot. Taču iekšēja diskusija Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) par to, kā panākt mājasdarbu skaita samazinājumu, ir sākusies, skaidro M. Langrāts. Jāpiebilst, ka šobrīd nevienā likumā vai noteikumos nav arī noteikts, ka mājasdarbi būtu jāuzdod, tātad tas, vai tos uzdot un cik daudz, ir skolotāju pašu ziņā.
Jau pirms diskusijas noslēguma ministram un IZM ierēdņiem esot skaidrs, ka jaunais izglītības saturs jāizstrādā tā, lai, mācoties pēc jaunās sistēmas, skolēniem būtu mazāk jāpilda mājasdarbi un arī kopumā tiktu samazināta viņu slodze. Vai plānots šajā diskusijā iesaistīt arī skolotājus un skolu direktorus, M. Langrāts vēl nezināja.
Mājasdarbi kā ieradums?
Izglītības jomā strādājošā psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova gan atzīst: vienoties par optimālo mājasdarbu apjomu būs grūti, jo skolotāju, skolēnu un vecāku viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Pati psiholoģe uzskata, ka optimālo mājasdarbu apjomu nemaz nav iespējams noteikt, jo mācību process būtu jāorganizē tā, lai tas atbilstu katra skolēna spējām. Piemēram, tiem, kuri ātri uztver jauno vielu, mājasdarbus varētu neuzdot. Savukārt, ja mācībās tik labi nesokas, ar mājasdarbu palīdzību var nostiprināt skolā gūtās zināšanas. Diemžēl, ja klase ir liela, īstenot individuālu pieeju ir grūti. Tomēr arī šādos apstākļos skolotāji varētu, piemēram, atbrīvot no mājasdarbiem tos, kuri čakli strādājuši klasē. J. Segliņa-Gluškova uzsver mājasdarbu pozitīvo pusi: ja skolēns mācās pats, tas stimulē patstāvību un atbildību, trenē prātu. Taču svarīgi, lai mājasdarbu skaits būtu samērīgs un lai tos uzdotu ar noteiktu mērķi, nevis ieraduma dēļ.
Gan IZM, gan arī pašu skolu pārstāvji atzīst: jau tagad vismaz daļa skolu rīkojas, lai ierobežotu mājasdarbu skaitu, jo nevēlas, lai skolēni tiktu pārslogoti. Piemēram, ir skolas, kur pat vecākus aicina vērot, cik daudz laika bērni patērē mājasdarbiem un, ja tiem jāvelta vairāk par pusstundu, ziņot skolai. Rīgas Valda Zālīša sākumskolas direktore un matemātikas skolotāja Elita Rītere arī saka: “Mēs jau, pirms ministrs tam bija pievērsis uzmanību, paši skolā runājām par to, ka mājasdarbu uzdošanai jābūt saprātīgai, un esam arī aicinājuši kolēģus vismaz uz brīvdienām tos neuzdot.” Pašas vadītajās stundās E. Rītere iesaka skolēniem uzdevumus, ko viņi varētu risināt mājās, lai sevi pārbaudītu un saprastu, vai paši tiek ar to galā. “Jo klasē kopā ar mani un citiem katrs kaut ko izpilda, bet ir jautājums, vai viens pats mācēs to izdarīt,” skaidro pedagoģe. Taču šo mājas uzdevumu izpilde nav obligāta: “Ja kāds domā, ka visu zina, var tos nerisināt.” Tomēr E. Rītere uzsver, ka pavisam bez mājasdarbiem nevar iztikt. Piemēram, ja angļu valodā jāiemācās jauni vārdiņi vai latviešu valodā dzejolis, tad nāksies vien to mājās mācīties. Nevar taču klasē kalt visi reizē! “Klasē ir jādarbojas aktīvi, jādara tas, ko var darīt tikai kopā ar klasesbiedriem un skolotāju, bet sagatavoties stundai, piemēram, savākt nepieciešamos materiālus vai kaut ko izlasīt var ārpus klases,” spriež pedagoģe. Viņasprāt, stundas laiks tiktu tērēts nelietderīgi, ja visi kolektīvi lasītu to, ko var izlasīt mājās. E. Rītere norāda: pilnīgi bez skolēnu mājasdarbiem neiztiek ar daudzās citās valstīs. Taču, iespējams, dažviet vecāki neredz, ka bērns patstāvīgi pilda skolas uzdevumus, jo bērni skolās pavada arī pēcpusdienas un tur izpilda visu skolotāju prasīto.
Viedokļi
Jana Simanovska (Latvija), trīs bērnu – sākumskolēna, pamatskolēna un ģimnāzista – mamma: “Skola, kurā mācās mani bērni, pārāk neaizraujas ar mājasdarbu uzdošanu, tomēr tik un tā redzu, ka pēdējos gados to apjoms pieaudzis. Piemēram, kad sākumskolā mācījās vecākais bērns, sākumskolēniem nebija tik daudz mājasdarbu, cik tagad. Nezinu, kāpēc tā, jo esmu lasījusi pētījumus par izglītības metodēm un pētnieki ir vienisprātis, ka vismaz sākumskolā no mājasdarbiem nav liela labuma. Problēma arī tā, ka mājās bērnam uzdod ne tikai kaut ko izlasīt vai atkārtot, bet arī apgūt kādu jaunu vielu, piemēram, risināt tāda tipa uzdevumus, kādi skolā nav risināti. Tad vecākiem jākļūst pašiem par pedagogiem, bet tas ne vienmēr ir viegli. Iespējams, tādas situācijas rodas tāpēc, ka mācību apjoms ir tik plašs, ka stundās vairs visu nepagūst iemācīties. Protams, jo augstāka klase, jo vairāk mājās jāmācās. Taču vecākajās klasēs, manuprāt, ir tikai normāli sākt mācīties pašam. Cita lieta, ka skolotāji diemžēl nesadarbojas savā starpā, nezina, cik mājasdarbu uzdod citi, tāpēc dažkārt mājasdarbu apjoms ir pārāk liels.”
Gunita Petersone (Zviedrija), divu bērnu mamma: “Mans vecākais bērns Markuss tagad iet 3. klasē, jo te skolu apmeklē no sešu gadu vecuma. Sākumā apgūst skolas vidi: mācības ir ar rotaļām. Mājas darbu sākumskolā nav daudz. Ja uzdod, tad mājasdarbu var pildīt visu nedēļu, piemēram, pirmdienā uzdod līdz nākamajai pirmdienai izlasīt tik un tik lappuses. Vai arī uzdod nedēļas laikā pierakstīt vienu lapu ar vienu burtu. Pārsvarā visu izdara skolā, bet, ja bērns nav ticis citiem līdzi, piemēram, matemātikā, tad nes burtnīcu mājās un pabeidz to, ko skolā nav izdarījis. Stundu skolā nav daudz vairāk kā Latvijā. Līdz šim mācības bija no pulksten 8 līdz 13, šogad būs stundu ilgāk.”
Guna Pantele (ASV), divu skolēnu mamma: “Mani bērni tagad mācīsies 1. un 4. klasē. ASV 1. klasē mācās jau no sešiem gadiem. Pagājušajā gadā tagadējais pirmklasnieks gāja pirmsskolā, kas šeit jau skaitās pie skolas. Viņam mājasdarbi bija apmēram divas trīs reizes nedēļā. Parasti mājasdarbs bija grāmatas lasīšana. Ik pa laikam – dažas reizes mēnesī – bija mājasdarbs matemātikā. Šogad, 1. klasē, izskatās, ka mājasdarbi būs ik dienas. Katru dienu tie būs matemātikā – jāaizpilda viena lapa ar uzdevumiem, kā arī mājas lasīšana, bet ne katru dienu. Ceturtajā klasē, šķiet, jau būs nopietnāki mājasdarbi – gan valodā, gan matemātikā – un, iespējams, arī sociālajās zinībās un dabas mācībā. 3. klasē pārsvarā bija mājas darbi matemātikā līdzīgi kā 1. klasē. Ik pa laikam bija kāds mājasdarbs valodā, piemēram, jāapraksta izlasīta grāmata. Pagaidām maniem bērniem nav bijušas lielas grūtības veikt mājasdarbus, tam nav nācies tērēt daudz laika, bet no 4. klases tas, iespējams, varētu mainīties. Varu spriest tikai par manu bērnu skolām Springfīldas apgabalā Pensilvānijā, jo citās skolās ir citādas prasības. Piemēram, manu bērnu māsīcu un brālēnu skolā Filadelfijā uzdod mājasdarbus arī brīvdienās, savukārt citur līdz 3. klasei mājasdarbus vispār neuzdod.”
