Lukašenko būs četri sāncenši 90
Neatkarīgajos plašsaziņas līdzekļos viņus sauc par “rezerves dejotājiem”: pats fakts, ka viņiem tika atļauts piedalīties vēlēšanās, liecina, ka varas iestādes viņus neuzskata par bīstamiem.
Par “opozicionārāko” tiek uzskatīta bijusī deputāte Anna Kanopatskaja, kura 2019.gadā ierosināja Lukašenko drošības garantiju likumu un 2020.gadā piedalījās prezidenta vēlēšanās, oficiāli saņemot trešo vietu un 1,68% balsu. Kanopatskaja dodas uz vēlēšanām ar solījumu atbrīvot politieslodzītos – gan nesaucot viņus par politieslodzītajiem un nekritizējot Lukašenko.
Baltkrievijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Sergejs Sirankovs. Viņš sacīja, ka uz vēlēšanām dosies “nevis vietā, bet kopā ar prezidentu”, un ierosināja sākt krimināllietas pret LGBTQ+ pārstāvjiem un atjaunot Staļina pieminekļus.
Liberāldemokrātiskās partijas vadītājs Oļegs Gaidukevičs. Viņu var saukt par Lukašenko iedzimto “konkurentu”: pirms tam viņa tēvs trīs reizes piedalījās vēlēšanu kampaņās. Gaidukevičs uzskata, ka vēlēšanās “jābūt tikai patriotiem”, lai “ienaidnieki paskatās uz prezidenta kandidātiem un saprot: šajā valstī nav ko ķert”.
Darba un tiesiskuma republikāņu partijas vadītājs Aleksandrs Hižņaks. “Neredzamākais” no kandidātiem. Viņš gandrīz nerunā publiski, un viņa partijai Telegram ir mazāk nekā 200 abonentu (citos sociālajos tīklos tā nav pārstāvēta).
Vēl divi potenciālie kandidāti vēlēšanu sacīksti pameta ar vārdiem, ka vajag “glābt valsti” un “mēs esam sava prezidenta komanda”.
