“Kurš iemācījies mirt, iemācās arī dzīvot un nebaidīties!” Saruna ar filozofijas doktoru Raivi Bičevski 9
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, filozofijas doktors RAIVIS BIČEVSKIS studējis filozofiju Latvijas, Minsteres un Maincas universitātēs. Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar vācu filozofiju, zinātnes un kultūras vēsturi.
Un viņam ir savs filozofa skats uz pašreizējām norisēm Latvijā un pasaulē. “Vīruss patlaban “eksperimentē” ne tikai ar pasaules sabiedrību kopumā, tas uzstāda diagnozes nācijām un valstīm,” intervijā “Latvijas Avīzei” saka R. Bičevskis.
Profesor, jūs esat sarakstījis grāmatu ar visai intriģējošu nosaukumu – “Dzīves un nāves hermeneitika: Martina Heidegera agrīnie filosofiskie meklējumi”. Tulkojumā no grieķu valodas filozofija nozīmē “gudrības mīlestība”, savukārt hermeneitika – “izskaidrošana”. Tātad vācu filozofs Heidegers, viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta domātājiem, meklēja gudrību dzīves un nāves kopsakarībās. Vai iespējams dažos vārdos pateikt, ko Heidegers domāja par dzīvi un nāvi?
R. Bičevskis: Cits vācietis, Heidegera sarunu biedrs Ernsts Jingers, reiz izteicās, ka viņš uz savām grāmatām lūkojoties kā uz čūskas nomestu ādu. Tā paliek uz zemes, bet domas kustība turpinās. Līdzīga izjūta ir arī man. Bet galvenā ideja, ko Heidegers cenšas pateikt savos darbos, ir tā, ka tieši nāves apzināšanās piešķir dzīvei spilgtumu.
Izjūtot nāves metafizisko, pirmatnējo varu, var patiesi dzīvot, apzināties, ko nozīmē “būt”. Ka tieši doma par dzīves galīgumu ir tā, kas mūs konfrontē ar realitāti, ļauj ar to satikties. Līdz tam cilvēks ir it kā aizmidzis, dzīvo ilūzijās, klāsta sev un citiem tālas nākotnes plānus, satraukts apspriež jaunākās ziņas.
Doma par nāvi var viņu sapurināt un atmodināt. Tikai satrūkstoties no savas personīgās nāves neizbēgamās realitātes, cilvēks iepazīst pāreju no miega uz nomodu. Un tas nozīmē, ka viņš sāk dzīvot apzinātu dzīvi.
Vai tas varētu būt saistīts arī ar tā saucamo pusmūža krīzi? Jaunībā cilvēks par nāvi vēl nedomā. Tā ir mūsu psihes īpatnība, varbūt pat savdabīga aizsardzība. Šķiet, jaunībā cilvēks vēl īsti neapzinās dzīves un dzīvības vērtību. Kā gan lai citādi skaidro pusaudžu un jauniešu pašnāvības nelaimīgas mīlestības dēļ?
Psihologi runā par dažādām dzīves fāzēm. Ir pusaudža gadi, personības veidošanās posmi. Jauniešu vecums saistās ar sarežģītām dzīves izvēlēm – jūtām, izglītību, profesiju, attiecību veidošanu. Jaunībā dzīves enerģija ir milzīga, līdzīgi putojošam dzērienam tā plūst pāri ķermeniskajam traukam. Šajā laikā cilvēks pats ir plūstošs un vēl nav ieguvis formu. Un tomēr formas meklējumi ir sākušies.
Tajos parādās pēkšņas apskaidrības par cilvēka vietu pasaulē, un reizēm tās var būt visai skaudras. Pusmūžā cilvēks ir uzkrājis pieredzi, arī enerģijas vēl pietiek, tomēr notikusi iekšēja pārmaiņa. Tas, kas jaunībā tiek pieredzēts kā enerģētisks plūdums, kā asa konfrontācija ar dzīves robežām, tagad izglītības, pieredzes un pārdomu rezultātā ieguvis formu.
Tomēr spēki pamazām izsīkst, arī ikvienai formai un mākai ir savs laiks un liktenis. Cilvēks iemācās distancēties no apgūtajām atbildēm uz dzīves eksistenciālajiem jautājumiem. Kopumā šo norisi varētu saukt par dažādiem brieduma posmiem, par dzīves iekšējo loģiku. Kants apgalvoja, ka ar filozofiju cilvēks tā pa īstam var sākt nodarboties tikai pēc četrdesmit, pat piecdesmit gadu vecuma.
Pasaule nu jau veselu gadu skaita Covid-19 slimniekus un mirušos. Kāpēc šāda saasināta uzmanība? Pavasarī man bija saruna ar Liepājas sv. Annas draudzes mācītāju Jāni Bitānu. Viņš izteica domu, ka nāve no Covid-19 ir kāda īpaša, privileģēta, ka agrāk mēs neesam redzējuši tik daudzas reportāžas no slimnīcām, kas stāstītu par onkoloģiju vai sirds slimībām. Kāpēc?
Mēs redzam ne tikai savdabīgu attieksmi pret nāvi, bet arī visai dīvainu mediju uzvedību. Proti, apsēstību ar skaitļiem, ar statistiku – tik saslimuši, tik miruši, tik atlabuši. Tas liecina par modernās sabiedrības vērtībām un darbības principiem. Valda uzskats, ka visu var saskaitīt, aprēķināt, izpētīt un paredzēt. Ka šīs zināšanas dos iespēju ne tikai pārraudzīt, bet arī kontrolēt situāciju.
Apdrošināties pret visiem iespējamajiem riskiem. Gluži nemanot cilvēks un viņa dzīve kļūst par skaitļu virkni, par vietu “ekseļa” tabulā, kas ir modernās sabiedrības totālās mobilizācijas skaidrākā izpausme. Minēto cerību jeb drīzāk vēlmju gaisotnē mainās arī attieksme pret nāvi, un tā ir visai pretrunīga. No vienas puses, nāvi labāk nepieminēt, tā traucē sapnim par pieauguma procentiem, attīstību un progresu.
Bet, no otras puses, tā kļūst par pierastu statistikas “faktu” un šādā nozīmē tiek “pieradināta”, pat “notrulināta”. Covid-19 vīruss ir lakmusa tests modernās pasaules mītam. Atklāts paliek jautājums, vai sabiedrība, kas tik daudz runā par medikamentiem, medicīnas aparatūrām un mediķu cilvēkresursiem, vispār spējīga pieņemt nāvi.
Mihails Bulgakovs romānā “Meistars un Margarita” saka: “Jā, cilvēks ir mirstīgs, bet tā vēl ir puse nelaimes. Slikti ir tas, ka viņš reizēm ir pēkšņi mirstīgs.”
Brīdī, kad saskaramies ar nāves realitāti, kļūstam mazdūšīgi un izmisuši. Kad Heidegers runā par konfrontāciju ar nāvi, viņš neslēpj to, ka šī satikšanās var būt arī destruktīva. Viss, kas saistīts ar cilvēka vietu pasaulē, ir iekšēji pretrunīgs, un izņēmums nav arī satikšanās ar nāvi. Tomēr filozofs vēlas uzsvērt iespējas, kas ved pie vēl neapjaustu dzīves spēku atmošanās.
Taisnība, nāve biedē un var iemest cilvēku dzīvnieciskā apjukumā. Bet tā var arī iespaidot dzīvi tā, ka cilvēks kļūst spējīgs uz cildenu rīcību, uz mākslas darbu, uz izcilu domu. Manas bažas par Covid-19 pandēmiju ir tās, ka nāve tās ietvarā tiks pieredzēta un pārdzīvota tikai baiļu režīmā, kā skaitlis globālā aprēķinā. Patlaban cilvēki it kā ierāvušies savās alās, tā cerot pārlaist krīzi, lai pēc tās turpinātu dzīvot “kā agrāk” – satikties sarīkojumos, braukt ceļojumos, pavadīt nedēļas nogales iepirkšanās centros.
Izolēšanās, distancēšanās, roku mazgāšana, masku nēsāšana – tas viss ierobežo vīrusa izplatību. Bet vai mums var palīdzēt kriminālatbildības iestāšanās par aicinājumu neievērot Covid-19 ierobežojošos pasākumus? Daži politiķi par to sāka runāt.
Politiķi šodien ir apjukuši. Ķeršanās pie likuma, sankcijām un represijām liecina, ka politiķiem un amatpersonām trūkst autoritātes, ka cilvēki viņus nerespektē. Piespiedu mehānismi ir pēdējās barjeras, aiz tām jau sākas policejiska valsts. Tas, ka Latvijā esam nonākuši līdz runām par bargiem sodiem par ierobežojumu neievērošanu, liecina par mūsu pašu pilsonisko briedumu, kas acīmredzot ir nepietiekams.
Nobriedušā, pilsoniskā sabiedrībā pastāv nerakstītas normas, kas tiek ievērotas bez likumiem un formāliem aizliegumiem. Likums šādā sabiedrībā nav bieds, drīzāk demarkācijas līnija. Vīruss patlaban “eksperimentē” ne tikai ar pasaules sabiedrību kopumā, tas uzstāda diagnozes nācijām un valstīm.
Pie šīs diagnozes piederas arī uzticība, ko sabiedrība ir gatava deleģēt. Jautājums – kam un cik lielā mērā. Modernā sabiedrība ir ekspertu kultūra. Labi vai slikti, bet šobrīd mums jāiemācās uzticēties medicīnas, sociālo zinātņu un citu jomu ekspertiem, ieklausīties viņu argumentos.
Es šajās dienās uzticos nevis politiķiem, bet ārstiem un zinātniekiem. Medijos izskanējis, ka iemesls, kāpēc cilvēki apšauba politiķu lēmumus, esot meklējams neuzticībā varai. Nevis politiķu teiktajam, bet pašiem politiķiem kā cilvēkiem. Jūs kādā intervijā esat izteicies, ka Latvijā vērojams intelektuālās politikas noriets.
Problēmai ir divas dimensijas. Pirmā ir politiķu brieduma, kompetences un izglītības jautājums. Lai pamatotu lielas politiskas idejas, nepieciešama laba izglītība, intelekts, spēcīga griba, spēja pārliecināt, harisma. Atcerēsimies Miķeli Valteru, Andrievu Niedru no pirmās latviešu politiķu paaudzes. Vai valstsvīrus, kuri pēc Otrā pasaules kara izveidoja moderno Eiropu, – Robēru Šūmani, Konrādu Adenaueru, Šarlu de Gollu.
Viņu un šodienas politiķu personību mērogi ir nesalīdzināmi. Intelektuālā nabadzība izpaužas pat mūsdienu politiķu autobiogrāfijās, kuras viņi ik pa laikam čakli raksta. Tajās tiek runāts nevis par idejām, par nākotnes vīzijām, bet gan par savstarpējām intrigām, politiskajām spēlēm, svinīgām pieņemšanām un Kanāriju salu apmeklējumiem. Otra problēmas dimensija ir strukturāla. Mūsdienu pasaulē pats demokrātijas jēdziens kļuvis ambivalents un neskaidrs. Politika zaudējusi kādreizējo pievilcības oreolu. Senajā Grieķijā piedalīšanas politiskajā dzīvē, kas nozīmēja savas kopienas jeb polisas pārvaldīšanu, bija goda lieta, patiesībā katra brīva pilsoņa pienākums.
Tagad dzīvojam laikā, kad pasaules kārtību un procesus nosaka globālās struktūras – Pasaules banka, Eiropas Banka, Starptautiskais valūtas fonds, Eiropas Komisija. Starptautisko korporāciju finanšu iespējas daudzkārt pārsniedz daudzu valstu budžetus. Cilvēki redz milzīgo atšķirību starp politiķa šķietamo nozīmību savā tēvzemē un viņa niecību globālo struktūru priekšā.
Vēsturnieks Rolfs Pēters Zīferle runā par “politikas galu” – tās vietā nāk supersarežģītas sistēmas, kas organizējas bez īsta politiska mērķa. To galvenais lozungs ir “netraucējiet indivīdam dzīvot, tas ir – iepirkties”. Šī netraucēšana tiek identificēta ar brīvību. Sistēma ievelk sevī, un cilvēkam ir grūti no tās izrauties. Politika ar patiesi nacionāliem mērķiem, kas izietu ārpus šīs kārtības, ir teju neiespējama, tā izšķīst un izsīkst.
Līdzīgi procesi notiek visā pasaulē. Pavisam nesens piemērs – Trampa uzvedība, nevēlēšanās atzīt sakāvi vēlēšanās.
Kāds no maniem kolēģiem reiz izteicās, ka viņš Trampā saredzot pēdējo politikas romantiķi, kurš vēl kaut kam tic un mēģina saskaņot populismu ar finansēm. Lielākā daļa politiķu tam jau sen ir uzdevuši, atmetuši ar roku šādam “politiskam” mērķim un klausās, ko teiks globālās institūcijas un starptautiskās korporācijas. Diemžēl nacionālo valstu parlamentu un valdību rīcībspēja šodien ir visai ierobežota. To jūt un zina ne tikai paši politiķi, bet arī vēlētāji. Vienīgais, kas vēl atliek, – sanākt kopā un atzīties viens otram savā bezspēcībā.
Jūs esat brīdinājis, ka iespējams jauns totalitārisms, kas tomēr nebūs līdzīgs ne nacionālsociālismam, ne boļševismam. Jau dzird runas par digitālo totalitārismu, par visaptverošu izsekošanu, kas apvienota ar policejisku valsti. Iespējams, šāds režīms jau ir iedibināts Ķīnā. Kāpēc tas veidojas?
Tad mums jāatgriežas pie modernā laikmeta pirmsākumiem, pie 18. gadsimta beigām un Franču revolūcijas. To pavadīja milzīgas cerības, ka iespējams uzcelt labāku, taisnīgāku pasauli bez vardarbības, apspiešanas un netaisnības. Diemžēl izrādījās, ka ceļš uz nākotnes pasauli tiek būvēts ar brutālu nežēlību un vardarbību. Franču revolūcijas jakobīņi, boļševisms, fašisms, nacionālsociālisms – tie vēl nebūt nav visi modernā laika totalitārismi.
Kamēr vien modernais laikmets grib kaismīgi tiekties uz gaišo nākotni, uz “jauno cilvēku”, tikmēr pati šī laikmeta iekšējā būtība, “Zeitgeist”, radīs aizvien jaunus un jaunus totalitārismus. Modernisms ir gluži vai apsēsts ar nākotni. Ar tās palīdzību cenšas aizpildīt tukšumu, kas pavērās pēc tam, kad no troņa tika nogāzts kristīgās kultūras Dievs. Bet šis tukšums ir baiss. To apzinoties, redzot savu ārkārtīgi neskaidro vietu pasaulē, cilvēks var neizturēt, viņā atbrīvojas bailes pašam no sevis. Ādams Smits darbā “Par tautu bagātības dabu un cēloņiem” reiz aicināja – kļūsti par uzņēmēju, pelni naudu, topi bagāts!
Tā tu veicināsi savu un visas sabiedrības labklājību. Valdīja uzskats – ja cilvēks būs nodarbināts ar naudas pelnīšanu, viņš neiekritīs savas eksistences neskaidruma lamatās. Būs ar ko aizpildīt laiku, kam veltīt dzīvi. Tā bija vēl viena modernā laika vīzija, kuras realizācija uz pašreizējā neoliberālisma fona iegūst aizvien nepievilcīgākus vaibstus. Cita nākotnes vīzija tika būvēta uz kreiso ideju pamata.
Taču arī tā aizvien iestrēgst modernā laikmeta sākumos radītajās pretrunās un sociālo attiecību vienkāršojumos. Šodien “jaunā cilvēka” veidols top digitālo tehnoloģiju un gēnu inženierijas sadursmes punktos. Esam pārņemti ar vīziju, ka tehnoloģijas uzlabos cilvēku un glābs pasauli. Cita starpā ieviešot aizvien jaunus un plašākus digitālās izsekošanas veidus.
Internetā nesen lasīju ziņu: “Speciālists uzskaita viedtālruņa tuvās nāves pazīmes.”
Izklausās poētiski! Netiešs norādījums tam, cik tālu esam iegājuši tehnoloģiju pasaulē. Lietas tiek cilvēciskotas, arī tās sagaida “nāve”. Un otrādi – cilvēks tiek lietiskots, viņa “nāve” pārtop skaitļu izteiksmē. Tas ir skatījums uz pasauli, kurā gan lietas, gan cilvēki ir tikai daļa no funkcionējošiem “resursiem”. Heidegers reiz izteicās: saskatīt Reinas upē tikai energoresursu nozīmē to, ka arī cilvēks nav nekas vairāk kā vien enerģijas patērētājs, tās piegādes galamērķis. Ne Reina, ne cilvēks vairs neparādās citā perspektīvā.
Kas tam var pretoties? Nacionāla valsts? Bet to nacionālo valstu, kādas Eiropā vēl pastāvēja pirms gadiem trīsdesmit, kad Latvija atguva neatkarību, vairs nav.
Latviešiem bija vajadzīgi apmēram simt gadi, viss 19. gadsimts, lai sapnis par valsti, pati tās ideja nobriestu. Tas bija lēns, pacietīgs process, milzīga garīgo un fizisko spēku mobilizācija, kurā tapa arī paši latvieši un kas vainagojās ar savu valsti – Latviju. Bija alternatīvas – Baltijas valsts ideja, kas varbūt nebija tā sliktākā. Taču bija arī iespēja, ka netaps nekāda valsts. Nacionāla valsts ir dižs cilvēku kopienas, tautas sasniegums. Neparasts veidojums tādā ziņā, ka cilvēki spējuši tam vienoties.
Es valsti pielīdzinātu mākslas darbam, arī tas top lielā eksistenciālā piepūlē. Mēs redzam, cik bieži cilvēki ieslīgst ikdienišķos strīdos, nespēj vienoties par sīkumiem. Taču valsts tapšanā latvieši ir parādījuši, ka ir gatavi uz vēsturisku veikumu, uz kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par vienas paaudzes interesēm. Vēsturiski nozīmīgi ir radīt lietas, kuras vērts saglabāt. Modernās nācijas un nacionālās valstis top kā šādas “lietas”. Vienlaikus mums jāapzinās, ka vajadzīgs pavisam neliels laiks, lai šis veikums, pašiem sava valsts, izgaistu. Te nav runa par ārēja spēka iejaukšanos, bet gan iekšējo noskaņojumu un procesu virzību. Jebkura nacionāla valsts balstās iekšējā spēkā, savos pilsoņos. Ja šī spēka vairs nav, tad domas un idejas, kas saistās ar valsti, kļūst sīkas, “plakanas”, bez dziļākas cilvēka un vēstures perspektīvas izpratnes. Tad valsts vienkārši izšķīst, padodas, kļūst inerta. Pilsoniskā apziņa zūd, valsti uzturošā birokrātija darbojas tukšgaitā, domas un valodas noplicinās līdz tukšām frāzēm, līdz seklām mirkļa sajūtām.
Tad kā mums dzīvot šodien un rīt? To es jums jautāju ne kā ekonomistam, politiķim un pat ne kā teologam. Ko filozofs atbildētu uz šo jautājumu?
Filozofija ir gudrības mīlestība. Tas nenozīmē, ka filozofam būtu zināma gatava atbilde uz jautājumu – kas ir dzīves gudrība. Filozofēt nozīmē meklēt gudrību. Tāpēc filozofs var norādīt virzienu, kur tā meklējama. Mans ieteikums būtu – nebaidīties, pārvarēt bailes. Gan ārējās, gan vēl jo vairāk iekšējās. Baiļu pārvarēšana ir milzīgs panākums, kas atbrīvo mūsu spēkus. Cilvēks, kurš pārvarējis bailes, ir gatavs kaut kam vairāk nekā tikai sava dzīves laika nosišanai. Šodien mēs runājam par nāves apceri.
Tā mūs padara domīgus, reizē arī gana apdomīgus. Skaidrs, ka doma par nāvi ir pretrunīga: tā var dzīt izmisumā, izprovocēt neprognozējamas darbības. Varbūt tieši šajā laikā sabiedrībai pietrūcis filozofu, kuri domājuši par dzīvi un nāvi. Kuri var pamodināt līdzcilvēkos izpratni par dzīvi un tās iespējām. Jo tas, kurš iemācījies mirt, iemācās arī dzīvot un nebaidīties. Tāpēc uz jautājumu par to, kā dzīvot, es atbildētu: nebaidies! Tas būtu labs sākums sarunai.
