Kurš gan nezina, kas ir Purvītis? Eduards Dorofejevs vērtē izstādi “Purvītis” mākslas muzejā 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā līdz 9. oktobrim apskatāma izstāde “PURVĪTIS”, kas veltīta izcilā latviešu ainavista Vilhelma Purvīša 150. jubilejai.
Kurš gan nezina, kas ir Purvītis? Viņš tāds ir viens, viņš ir galvenais, viņš ir latviešu mākslas olimpa Jupiters un Latvijas ainavas sinonīms. Izrunājot viņa uzvārdu, šķiet, pati sejas mīmika tiecas atdarināt viņa radīto dabasskatu kompozīcijas. “Pur” – un lūpas izstiepjas skūpstā, noapaļojot skaņu kā mīksti apsnigušu pakalnu.
“Vī” – un mute pārvēršas par taisnu horizonta līniju. “Tis” – un mēles gals paceļas vertikāli uz augšu, līdzsvarojot kompozīciju ar skanīgu finālu. Kurš nezina, kā izskatās mākslinieka kanoniskie darbi ar vijīgiem strautiem, majestātiskiem pavasara paliem vai dekoratīvi apspēlētiem, atsevišķi stāvošiem kokiem un blīvām meža masām?
Purvītis – tas ir pasludinātais Latvijas dabas vizuālās uztveres kanons un kā jebkurš kanons neizbēgami arī masu uztverē pārvērties par vienkāršotu štampu izlasi. Gleznotāja 150 gadu jubilejai veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā piedāvā atbrīvoties no iekaltā priekšstata, kā jāizskatās meistara darbiem, un ieraudzīt Purvīša glezniecību dinamiskā attīstībā kā nepārtrauktu dabas skaistuma meklējumu un formālu eksperimentu rezultātu.
Patiesībā jautājums: kas ir Purvītis? – nav tik viennozīmīgs, un atkarībā no atbildes var rasties absolūti dažādas izstāžu koncepcijas. Purvīti var parādīt kā fundamentālu mākslas izglītības sistēmas reformatoru, kurš vēl pirms Pirmā pasaules kara no provinciālas Rīgas pilsētas mākslas skolas izveidoja vienu no labākajām mākslas mācību iestādēm Krievijas impērijā. Vēlāk, būdams Latvijas Mākslas akadēmijas rektors un Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs, Purvītis atstāja milzīgu ietekmi uz Latvijas mākslas procesiem un izveidoja ainavu glezniecības genomu, ko varam saskatīt pat mūsdienu mākslinieku darbos.
Purvītis bija arī tas Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors, kurš starp diviem pasaules kariem paspēja izveidot latviešu mākslas nacionālās kolekcijas kodolu un savā veidā uzstādīja kvalitatīvu latiņu krājuma komplektēšanas kritērijiem arī nākamajām muzejnieku paaudzēm. Tomēr visi nopelni Muzeja un Akadēmijas priekšā neaizēno viņa galveno pienesumu Latvijas mākslai – glezniecību.
Ieraudzīt Vilhelma Purvīša darbu retrospekciju ir unikāla pieredze, jo skatītājam tāda iespēja var rasties labākajā gadījumā trīs četras reizes mūža garumā. Pēdējās šāda mēroga izstādes Rīgā notika 1972. gadā, atzīmējot mākslinieka apaļo simtgades jubileju, un 2001. gadā, veidojot izstādi sadarbībā ar Tretjakova galeriju Maskavā.
Lielo mākslinieku retrospekcijas pārsvarā ir divējādas: vai nu izstāde kā mākslinieka statusa, nozīmes un viņa daiļrades apstiprinājums, vai izstāde – atklājums. Atšķirībā no pieminētajām skatēm, LNMM izstādes “Purvītis” kuratore Aija Brasliņa izvēlējās parādīt gleznotāju nevis kā oficiālu Latvijas mākslas simbolu, bet kā atklājumu, koncentrējoties nevis uz mākslinieka sakariem, ietekmēm, nopelniem un kontekstiem, bet uz viņa patstāvīgo daiļrades evolūciju, viņa intuitīviem ainavas filozofijas meklējumiem un gleznieciski sarežģītu uzdevumu risinājumiem.
Kā 1943. gadā rakstīja Anšlavs Eglītis: “Pats meistars Purvītis ir viens no vismainīgākajiem mūsu gleznotājiem, un viņa biogrāfam nebūs viegli izsekot visām viņa mākslas svārstībām.” Tam var pilnībā piekrist, un to attiecināt arī uz izstāžu veidotājiem, kas arī piedāvā savu mākslinieka daiļrades interpretāciju. Tas, kas bija pašsaprotams Anšlavam Eglītim, nākamajām paaudzēm palika aizvien blāvāks un neskaidrāks. Proti, Purvītis ir unikāls savā spējā mainīties – vienmēr rodot vietu jaunrades solim uz priekšu, reizē paliekot uzticīgam saviem glezniecības ideāliem un esot gatavam vērsties pie uzkrātās mākslinieciskās pieredzes. Tā Purvītis, jau būdams atzīts meistars, skatījās ne tikai uz savu daiļradi, bet arī uz pasaules mākslas kontekstu, mācoties no franču postimpresionistiem vai meklējot dialogu ar 17. gs. klasicisma ainavistiem.
Purvīša gleznas nav iespējams sarindot vienā hronoloģiskā līnijā, jo mākslinieks pats reti datēja un parakstīja gatavos darbus. Bet šāda lineāra struktūra arī neizskaidrotu Purvīša daiļrades principus, kas mainījās drīzāk spirālveidīgi, ar katru jauno vītni atgriežoties, lai virzītos uz priekšu. Tāpēc izstādes māksliniece Sandra Krastiņa kopā ar Aiju Brasliņu izvēlējās tādu ekspozīcijas struktūru, kurā arhetipiski darbi mijiedarbojas ar mazāk zināmām ainavām, lai parādītu, no kādiem iedīgļiem attīstījušies kanoniskie šedevri, kā arī lai vizuāli izskaidrotu mākslinieka stilistiku vai tematisko eksperimentu gaitu. Darbi sagrupēti ne tikai pa periodiem, bet arī atbilstoši kāda dabas motīva dominantei. Izšķiroša nozīme, lai saprastu Purvīša ideju evolūciju, būtu viņa plenēra skicēm, bet to, ko mēs tik ļoti gribētu redzēt, diemžēl pats autors ne vienmēr augstu vērtēja un savas skices brīžiem arī dedzināja. Tāpēc ekspozīcijā mazās plenēru etīdes izceltas kā īsti dārgumi un tām ir vērts pievērst uzmanību.
Izstāde arī telpiski ļauj ieraudzīt Purvīša darbus pavisam citādi. Pietiek tikai nedaudz atkāpties no kārtējās gleznas un palūkoties apkārt, lai acu priekšā uzreiz parādītos negaidītas vizuālas saiknes, kas ved uzmanību pie nākamā perioda vai atgādina par līdzīgu motīvu izmantošanu meistara iepriekšējos darbos. Tā ir patiešām unikāla skatīšanas pieredze, ko nevar dot ne vienas gleznas visskrupulozākā analīze, ne ilustrāciju albuma secīga šķirstīšana. Redzot Purvīša dažādu periodu ainavas vienlaicīgi kā vitrāžas fragmentus lielā gotiskā logā, var ieraudzīt ne tikai viņa ainaviskās uztveres unikālo struktūru un glezniecisko paņēmienu transformāciju, bet skaidri saprast, kā liriskais reālisms pārtop par jūgendiski vijīgu dabas stilizāciju: kā no trausliem bērziem izaug majestātiskas, ainaviskas “kolonnas” un kā simbolistiska sudrabaina dūmaka sacietē un pārvēršas spilgtu triepienu mozaīkā. Viens no meistara iecienītākajiem motīviem bija koku atspulgi ūdenī. Un arī pats Purvītis, šķiet, šajā izstādē beidzot izskatās nevis kā Latvijas mākslas vientuļais dižozols, bet gan kā rotaļīgs ūdens atspulgs, kas neeksistē bez dabas un vienīgais var parādīt Latvijas ainavai tās neizsakāmi glīto seju.
