Vai atsaucaties aicinājumiem ziedot un iesaistīties labdarībā? 4
Linda Ozoliņa, 25 gadi, studente, veikala nodaļas vadītāja:
“Parasti atsaucos aicinājumiem ziedot bērniem vai, piemēram, dzīvniekiem. Protams, vēlētos ziedot vairāk, bet nepietiek finansiālu līdzekļu. Ar aicinājumiem ziedot cenšos dalīties sociālajos tīklos, cerot, ka šī ziņa sasniegs kādu, kas spēs sniegt atbalstu un palīdzēs. Tāpat dalos arī ar informāciju par pamestajiem dzīvniekiem, kam nepieciešamas mājas. Uzskatu, ka labdarības pasākumi ir ļoti vajadzīgi jebkurai sabiedrībai, jo tie atver sirdis labajam un vieno cēlam mērķim. Tikai negatīvi ir tas, ka valdība pierod pie domas, ka valstij nevajag iesaistīties, jo tāpat tauta saziedos.”
Eva Savele-Gavare, 34 gadi, rakstniece un izdevēja:
“Pati ziedoju konkrētiem bērniem, ne projektiem kopumā, jo tas šķiet personiskāk. Arī pati esmu rīkojusi labdarības pasākumus un novērtēju cilvēkus, kas uzņemas to organizēšanu. Kurš gan cits, ja ne cilvēks cilvēkam spēs palīdzēt! Valsts? Nedomāju vis, ņemot vērā, kādas situācijas ir publiski risinātas, kad bērnam nepieciešama steidzama, dzīvībai svarīga ārstēšana, bet valstsvīri bezspēcīgi plāta rokas. Tikai palīdzot cits citam, mēs padarīsim šo pasauli labāku.”
Sandijs Krastiņš, 37 gadi, pasākumu organizators, komandas veidošanas un sporta spēļu vadītājs/treneris:
“Ziedošana un labdarības pasākumi ir lieliska iespēja palīdzēt bērniem, kas to ir pelnījuši visvairāk. Uzskatu, ka labdarības pasākumi spēj iepriecināt noskumušās bērnu sirsniņas un sniedz bērniem patieso Ziemassvētku brīnumu! Daudzi bērnu namu bērni ikdienu pavada skumjās un asarās. Mūsu uzņēmums labdarības pasākumu organizēšanā iesaistās jau no pirmā dibināšanas gada.”
Juris Visockis, 59 gadi, grāmatu apgāda vadītājs:
“Labdarības pasākumi nav raksturīgi tikai Latvijai un Eiropai, bet visai pasaulei kopumā. Šādus pasākumus rīko arī ļoti bagātās valstīs, tāpēc domāju, ka tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ir jādalās ar to, kas tev ir. Arī mūsu uzņēmums ir izveidojis ilggadēju sadarbību ar Imantas bērnunamu, kur ne tikai dāvinām grāmatas un saldumus, bet paši sev radām labo sajūtu, ka bērniem esam sagādājuši prieku. Zinām ļoti daudzus gadījumus, kad sabiedrība gan palīdz smagi slimiem bērniem, gan sniedz atbalstu grūtībās nonākušiem cilvēkiem.”
Inga Dzintare, 18 gadi, skolniece:
“Arī es ziedoju savu iespēju robežās. Uzskatu, ka labdarība kā tāda būs aktuāla vienmēr, jo valsts nespēj un nekad nespēs palīdzēt visiem. Turklāt labdarības pasākumi vai akcijas lieliski saliedē cilvēkus un vieno ar domu, ka tikai kopā mēs spējam kādam palīdzēt.”
Renārs Sproģis, 42 gadi, uzņēmējs:
“Es gan ziedoju, gan pats arī organizēju labdarības pasākumus. Jau pāris reizes esmu bijis Ukrainā, lai sniegtu cilvēkiem atbalstu, un nākamā gada sākumā braukšu turp atkal. Mani draugi ziedoja drēbes, segas un citas lietas, kas ir nepieciešamas Austrumukrainā dzīvojošajiem. Šis un daudzi citi piemēri parāda, kā labdarība saliedē cilvēkus kopīgam mērķim. Man šķiet, ka Latvijas sabiedrībā nereti pietrūkst tādas saliedētības lieliem mērķiem, tomēr redzam, ka cilvēkus vieno īpaši notikumi, kā tas bija, piemēram, ar Zolitūdes traģēdiju. Tautu vieno dažādi labdarības pasākumi. Turklāt labdarības akcijas vismaz daļai cilvēku noteikti pozitīvi maina ilgtermiņa domāšanu.”
