Vijona šaubas 9
Malahijas darbā bija vēstīts par katoļu pāvestiem – gan tiem, kuri amatā gozējušies jau tad, kad šis amats iedibināts, gan tiem, kurus savas dzīves laikā varēja pazīt pats Malahija. Bet galvenais – un neticamākais! – ir tas, ka tur bijis vēstīts arī par tiem pontifikiem, kuriem būs lemts sēdēt pāvesta tronī tikai nākamajos gadsimtos. Īru svētais spējis it kā ielūkoties vairākus gadsimtus tālu uz priekšu nākotnē un pareģot katra nākamā pāvesta dzīvi un darbību, šos savus pareģojumus gan maskējot dažādu parunu un aforismu formā.
Lūk, un kā pēdējais pāvests Malahijas sarakstā esot bijis minēts pēc kārtas 112. (atgādināsim, ka Jānis Pāvils II tātad bija 110.), bet pēc tam, kā apgalvojis autors, iestāšoties apokalipse.
De Vijons nebija gluži lētticīgs cilvēks. Attapies no unikālā atraduma izraisītā pārsteiguma, viņš sāka šaubīties par izlasītā teksta autentiskumu, sak, vai tikai zem gadsimtu putekļiem nav paslēpusies kāda afēra? Viņa laikabiedri benediktīniešu mūki ļoti labprāt pieņēma visa veida pareģojumus, kas skāra jau sen notikušus notikumus, taču bija ļoti liels jautājums par to, kā baznīcas aprindas izturēsies pret paustajiem sagaidāmo notikumu pareģojumiem. Malahija taču nomiris jau pirms 500 gadiem, viņa vārds faktiski aizmirsts, un, ja arī kāds viņu atcerējās, tad tikai sava absolūtā fanātisma dēļ, ko, godīgi sakot, arī pašu kristiešu baznīcas augstākajās aprindās kā personīgu īpašību neviens nekad nav īpaši cienījis. To visu vēl jāprot arī atšķaidīt arī gluži praktisku liekulību…
Tomēr bija divi argumenti, kas ļoti būtiski sašķobīja de Vijona šaubas. 16. gadsimta beigās Eiropā tikko bija pieklususi necilvēciskā cīņa ar ķeceriem par viņu it kā sagrozīto “vienīgo negrozāmo patiesību”. Bet Malahijas manuskriptā de Vijons bija atradis vārdus, kas jau pirms pieciem gadsimtiem precīzi pareģoja gan šo “cīņu”, gan tās rezultātus! Otrkārt, runa bija par aforistisku 78. pavēsta Leona XI, kuru de Vijons varēja pazīt kā laikabiedrs, formulēto nākotni. Malahijas pareģojumā šis pāvests bija nodēvēts par “Ūdens cilvēku”. Jāpiebilst, ka Leons XI valdīja ļoti neilgi – ne vairāk par vienu mēnesi, savukārt ūdens, atbilstoši Bībeles leģendām, ir nenoturības, īslaicīguma simbols.
Aptuveni piecus gadus pēc tam, kad de Vijons bija atradis Malahijas manuskriptu, viņš publicēja savam atradumam veltītu grāmatu “Pareģojums par pāvestiem”, taču Vatikāns neatbalstīja un nosodīja šo darbu, tāpēc de Vijona atklājumi daudzus gadus palika nevienam nezināmi.
