Cieņa un gods par uzmākšanos 9
Zināms, ka Malahija dzimis 1064. gadā britu salās Olsterā. Kopš bērnības viņš kvēli pieķēries kristiešu ticībai, ilgas dienas sevi nomocījis lūgsnās, bet naktīs kāda pilsētas dievnama atsevišķā cellē mītoša vientuļnieka vadībā apguvis “reliģiskos noslēpumus”. Vēlāk, uzzinot par jaunā Malahijas kvēli, bīskaps viņu iecēla par diakonu, un viņa pienākumos ietilpa pilsētas nabagu apglabāšana. Vēl pēc dažiem gadiem Malahija jau kļuva par garīdznieku un aktīvi aģitēja iedzīvotājus pieslieties kristietībai, lai gan šajā tradicionāli spēcīgajā pagānu apvidū tas bija teju vai bezcerīgs pasākums. No viņa uzmākšanās nogurušie iedzīvotāji viņam draudēja ar fizisku izrēķināšanos, taču Malahija izlikās to visu nedzirdam un tikai “svētīja visus savus ienaidniekus”. Drīz viņu neviens lāgā vairs neņēma nopietni, tomēr viņš neatkāpās.
Savukārt kristiešu aprindās Malahijas neatlaidība pamazām iemantoja cieņu, un drīz viņam sarūpēja tā dēvētā svētā slavu. Viņu jau pazina visā Īrijā. Drīz arī pats pāvests izrādīja viņam cieņu un uzaicināja audiencē uz Vatikānu. Tā laika hronikas vēsta, ka pāvests kardinālu klātbūtnē uzlicis viņam galvā savu mitru un teicis: “Lai ikviens viņa priekšā krīt pie zemes! Jo šo cilvēku mums sūtījis pats Dievs!”
Malahija Romā pavadījis vairākus mēnešus, katru dienu lūdzoties savu dievu kopā ar pāvestu, bet naktīs azartiski racies Vatikāna bibliotēkas arhīvos, vienlaikus kaut ko rakstot arī pats. Tas, ko viņš īsti rakstīja, palika noslēpums, jo, aizbraucot no Romas, Malahija savu darbu paņēmis līdzi. 1148. gada 2. novembrī Malahija nomiris. Tas notika Francijā, Klevro abatijā. Pēc nāves viņa Vatikānā uzrakstītais manuskripts periodiski pārgājis no vienas klostera bibliotēkas uz citu, kamēr nonācis Mantujā, kur beidzot aizķēries uz vairākiem gadsimtiem, kamēr to nejauši atrada mūks Arnolds de Vijons…
