Kurš atrisinās “piesārņoto pastkastīšu problēmu”? 0
Vairākos interneta portālos izvērsusies diskusija par makulatūras blāķiem pastkastēs. Piemēram, Latvijas ģimeņu portālā www.calis.lv kāda māmiņa raksta: “Katru dienu manā pastkastē tiek samestas man nevajadzīgas reklāmas.
Uzlīmes ar lūgumu nemest neadresētos sūtījumus regulāri tiek noplēstas, un neviens neņem vērā manu vēlmi nemest pastkastē tos papīrus. Nesen biju uz pāris nedēļām izbraukusi, mana pastkaste bija pārblīvēta un adresētos sūtījumus nebiju saņēmusi.” Kāda pastāvīga portāla apmeklētāja uzskata, ka nevienai valsts institūcijai nav intereses šo problēmu atrisināt. Tā esot nenormāla sērga, kuru neviens iedzīvotājiem nepalīdz apturēt.
“Nu kaut kas traks – nespēj atrisināt neadresētu reklāmu problēmu. Esmu jau ilgāku laiku Itālijā, un šeit nav tādas problēmas. Pie katras privātās un daudzdzīvokļu mājas piestiprinātas liela izmēra kastes ar uzrakstu “speciāli reklāmai”, kur izplatītāji ievieto neadresētos sūtījumus.
Ja kāds grib iepazīties ar reklāmu, viņš izņem no kopējās kastes tik eksemplāru, cik vajadzīgs, un pastkastītēs nenonāk nekādi piesārņojumi – tikai vēstules, avīzes un adresētā reklāma,” raksta “Latvijas Avīzes” lasītājs Ainārs Briedis.
Februārī par piesārņotajām pastkastēm interesi izrādīja arī Saeimas Pieprasījumu komisijas deputāti. Toreiz deputāts Jānis Viļums (Reformu partija), kurš vadīja komisijas sēdi, norādīja, ka ir nepieciešami Ministru kabineta noteikumi, kas ierobežotu reklāmas izplatītāju patvaļu, un pie šī tiesību akta būtu jāstrādā par reklāmas nozari atbildīgajai Ekonomikas ministrijai (EM) sadarbībā ar Satiksmes ministriju, kurai jāīsteno valdības pieņemtās Pasta politikas pamatnostādnes 2011. – 2017. gadam. Pieprasījumu komisija februārī nosūtīja EM deputātu priekšlikumus par to, kā vajadzētu risināt jautājumu, lai iedzīvotāju pastkastes netiktu pārblīvētas ar nepieprasītiem reklāmu materiāliem.
Nav sūdzību, nav problēmas
Vai ministrija izlēmusi, kā iedzīvotājiem palīdzēt atrisināt šo jautājumu? Ar ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas Evitas Urpenas starpniecību uzzināju, ka ministrijas ieskatā būtu nepieciešama plašāka diskusija, lai rūpīgi izvērtētu, kāds būtu efektīvākais līdzeklis problēmas risināšanai. Lai EM nevajadzētu operatīvi ķerties klāt problēmas risināšanai, tiek norādīts, ka ne visi iedzīvotāji neadresētās reklāmas piegādi uzskata par problēmu. Par to liecinot, piemēram, “Latvijas Pastā” un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā saņemtais samērā nelielais sūdzību skaits par šo jautājumu. Tātad, ja nav sūdzību, nav problēmas.
Interneta portālos var izlasīt, ka liela daļa cilvēku sūdzas nevis pieminētajām iestādēm, bet gan pašiem reklāmu izplatītājiem, kuri, protams, uzklausot sūdzības, bet nav ieinteresēti rīkoties. Ministrija norāda – esot svarīgi pārliecināties, vai problēmas risināšanā izmantoti visi jau pieejamie līdzekļi.
Piemēram, uzlīmes, kas, kā iepriekš rakstīju, bieži tiek noplēstas, vai arī papīrgrozi, kur iedzīvotāji varētu izmest nevēlamus vai neinteresējošus reklāmas sūtījumus, vienlaikus piesakoties Līgatnes papīr- fabrikā, kas bez maksas nodrošinās makulatūras savākšanu. EK acīmredzot nezina, ka papīrfabrikas amatpersonas vairākkārt uzsvērušas: tvertnes, kur izmest makulatūru, jānodrošina pašiem iedzīvotājiem, turklāt nereti tās nozogot. Fabrikas mārketinga vadītāja Oļesja Dreimane jautā: “Vai tomēr iedzīvotāju interesēs nebūtu ērtāk šo jautājumu risināt no cita gala – pastkastēs ievietot tikai to, kas pasūtīts?” “LA” lasītāji man pastāstīja, ka pret kartona atkritumu tvertņu izvietošanu kategoriski iebilstot ugunsdzēsēju dienests, jo tās varot viegli aizdedzināt. EM iesaka daudzdzīvokļu namos izveidot atsevišķus stendus, kur novietot reklāmas, bet atkal jautājums: kas to darīs?
Stāstīs par uzlīmēm un papīrgroziem
Lai izvairītos nopietni strādāt pie šī jautājuma, EM atrakstās, ka drukātas reklāmas gadījumā esot sarežģīti vai pat neiespējami izsekot reklāmas piegādātājiem. Tāpēc tiesību aktos nevarot paredzēt arī atbildību par tās piegādi. “Līdz ar to aizliegumu vai ierobežojumu noteikšana tiesību aktos Ekonomikas ministrijas ieskatā pati par sevi situāciju neatrisinātu, jo to ievērošanu nebūtu iespējams atbilstoši kontrolēt un uzraudzīt no valsts puses un atbildības noteikšana tiesību aktos par šādām darbībām bez reāli īstenojama un efektīva kontroles mehānisma nesniegtu vēlamo rezultātu,” skaidro ministrija.
Lai noveltu atbildību no saviem pleciem, ministrija norāda, ka situācija būtu jārisina nevis ar tiesību aktu grozījumiem, bet nevalstisko organizāciju iesaistīšanu, tās tad stāstītu iedzīvotājiem par papīrgroziem, stendiem un uzlīmēm. Ja nu tomēr Saeimas deputāti liks izmainīt likumu par labu iedzīvotājiem, ministrija diskutēšot, pieaicinot uzņēmēju asociāciju pārstāvjus.
Ja grib kādu jautājumu novilcināt vai nerisināt, tiek veidotas darba grupas un rīkotas neskaitāmas diskusijas. O. Dreimane man sacīja, ka ne reizi vien reklāmu izplatīšanas jautājumu apspriedusi ar reklāmas izdevējiem, un esot pilnīgi skaidrs, ka nākotnē pastkastes tikšot pieblīvētas arvien vairāk, jo reklāmu daudzums pieaugšot. Tāpēc jāšaubās, ka šo problēmu varēs atrisināt tikai ar papīrgroziem un uzlīmēm uz pastkastēm. Arī tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka “nepieciešams izstrādāt normatīvo regulējumu, kas publiski reglamentētu kārtību, kādā tiek izplatīta neadresēta reklāma, izvietojot to pastkastītēs vai māju koplietošanas telpās”. Taču tas prasa darbu un pamatīgu iedziļināšanos, kas izriet no patiesas intereses palīdzēt iedzīvotājiem.
