Kurš atcerēsies ASV un Baltijas valstu sadarbības hartas mērķus? 0
Kad plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa par drīz (30. augustā) paredzēto Baltijas valstu prezidentu tikšanos ar Baraku Obamu, izskanēja doma par šā notikuma simbolisko sasaisti ar baltiešu tautas kustību 25. gadskārtu, kā arī ar ASV un Baltijas valstu sadarbības hartas 15. jubileju.
Tā tika parakstīta 1998. gada janvārī, taču šā gada sākumā neviens to īpaši nepieminēja, un par to neko nebilda arī galvenokārt Eiropai veltītajās ārpolitikas debatēs Saeimā. Varbūt tāpēc, ka hartas mērķis bija Baltijas valstu iekļaušana transatlantiskajās organizācijās, ko politiķi uzskata par noietu etapu.
Laiks, protams, bijis pārmaiņām bagāts, tomēr diez vai noticis kas neaptverami pārsteidzošs – pat ekonomisko un finanšu krīzi gudrākie prāti bija paredzējuši. Latvijā šķietami visnegaidītākās pārmaiņas ir skārušas dažas pazīstamas personas (sacīsim, Jānis Straume tieši 1998. gadā kļuva par Saeimas priekšsēdētāju), parasti no aprindām, kas kādreiz piesauca deokupāciju un dekolonizāciju gandrīz katrā teikumā. Tagad viņu elks ir baltkrievu nacionālo simboliku un valodu, cik nu tā vēl izrādīja dzīvības pazīmes, norakušais un padomju piegriezuma militāro formu mīlošais Lukašenko.
Vairāki publicisti mums ik dienas atklāj Ameriku – izrādās, Rietumos mēdz notikt nejēdzības un amatpersonas reizēm pārkāpj likumus, šos Rietumus ir apsēduši imigranti un geji, kas, cik noprotams, ir daļa no finanšu oligarhijas rūpīgi plānotās globālās sazvērestības.
Varētu priecāties, ka beidzot esam pārņēmuši eiropeiski kritisko attieksmi pret Rietumu sabiedrību kopumā un pret tēvoci Semu jo sevišķi. Atšķirība ir tā, ka mūsmājās izplatītie teksti ļoti bieži atgādina kaut ko pagātnē jau dzirdētu. Padomju tēzes par pūstošā kapitālisma “šakāļiem” un Rietumu – visvairāk aizokeāna – kaitīgo ietekmi ir atgriezušās mūsu publiskajā telpā divās versijās. Oriģinālā jeb krieviskajā variantā arī Baltijas valstis lielā mērā ir minēto Rietumu kaitnieku darbības rezultāts un pēc Pirmā pasaules kara radusies anomālija, ko paši baltieši aiz sava iedzimtā nacionālisma un fašisma nesaprot, tiem nepiemīt nekādas pateicības jūtas par viņu atbrīvošanu 1940. un 1945. gadā, un tie atkal parādīja savu īsto iedabu, kad izraisījās, kā Putins teicis, 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.
Savukārt latviskajā izklāstā “fašisms” ir atmests, bet nāk klāt jēdziena “suverenitāte” politiska apspēlēšana. Īpaši tagad līdz ar Latvijas pievienošanos eirozonai. Vienīgi, neraugoties uz visu daiļrunību, daudz kas parasti netiek pateikts līdz galam. Piemēram, ka, tā teikt, problēmas sakne nav vis vienotā valūta, bet Eiropas Savienība kā pārnacionāla organizācija. Starp citu, Lisabonas līgumā izstāšanās procedūra no ES pastāv, un ieinteresētajiem politiķiem, arī Ingūnai Sudrabai, ir visas iespējas celt galdā savus apsvērumus. Vēlams, arī attiecībā uz Latvijas dalību NATO, jo galu galā mūsu gaisa telpā patrulē citu valstu lidmašīnas, kas diez ko pēc “suverenitātes” neizskatās. Vispār, vēlēšanas gaidot, izvērstākas diskusijas par to būtu pat noderīgākas nekā saistībā ar hakera Čalovska izdošanu vai neizdošanu ASV uzdotie retoriskie jautājumi, kāpēc Latvija pienācīgi neaizstāv savus pilsoņus. (Principialitāte pie mums gan ir atnākusi stipri novēloti. Pirmie, kurus valstij pēc neatkarības atgūšanas pienācās aizstāvēt, nepieciešamības gadījumā pieprasot starptautiski tiesisku izvērtējumu, bija padomju režīma represiju upuri.)
Atklātība tomēr ir politiski neparocīga un visvairāk tiem, kas briest “ņemt varu”, tāpēc nekādu īstu debašu nebūs. Ekonomiski Latvija ir izraudzījusies modeli, kas daudzus apmierina: no Rietumiem ienāk “Eiropas nauda”, no Austrumiem – kravas, kukuļi un “investīcijas” apmaiņā pret Šengenas gaisu.
Eiropā un ASV tomēr arvien uztver Baltijas valstis kā zināmu kopumu, ko apliecina arī Latvijas, Igaunijas un Lietuvas prezidentu gaidāmā vizīte Vašingtonā. Ja nu viņi gadījumā pieminēs arī pirms 15 gadiem parakstīto sadarbības hartu, varbūt tas dos mums pamudinājumu atcerēties, kāpēc un kam tā bija nepieciešama.
