Olafs Zvejnieks: Kurš atbildēs par inflāciju? 38
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gudra ekonomiskā politika un, patiesību sakot, jebkura politika cenšas apmainīt kaut kādas šodienas neērtības pret lielāku ieguvumu nākotnē. Nu, piemēram, nedemokrātiskā un varmācīgi uzspiestā prasība obligāti lietot drošības jostas automašīnās samazina nāves gadījumu un smagi sakropļoto skaitu auto avārijās.
Vai, piemēram, visas pašreizējās ņemšanās ap Zaļo kursu mērķis ir izvairīties no lielākām klimata pārmaiņu radītām problēmām nākotnē.
Taču demokrātiskajās valstīs ar šādas politikas īstenošanu ir acīmredzamas grūtības jau tikai tāpēc vien, ka līderi tiek ievēlēti uz noteiktu laiku. Vienmēr ir vieglāk aplaimot savus vēlētājus tūlīt, cerot, ka rēķins par aplaimošanu pienāks tikai tad, kad pašreizējo līderi būs nomainījis jau nākamais. Otrs šķērslis gudras ekonomiskās politikas īstenošanā ir tas, ka tie, kuriem jāmaksā pārmaiņu “rēķins”, ne vienmēr ir tie paši, kuri iegūst no šīm pārmaiņām.
Tieši šo grūtību dēļ attīstītās ekonomikas ir radījušas vairākus mehānismus, kas ļauj ekonomiskajā politikā izdarīt skarbas un nepieciešamas izvēles tad, kad tas ir patiešām nepieciešams. Svarīgākie šādi mehānismi ir neatkarīgas centrālās bankas un pieļaujamā valsts budžeta deficīta ierobežojumi. Vēl svarīgāk par šo mehānismu izveidošanu ir tas, ka visas nozīmīgākās politiskās partijas ir savstarpēji vienojušās atbalstīt un neizjaukt šos mehānismus par labu īstermiņa politiskajām prioritātēm.
Un viens no iemesliem, kādēļ attīstības valstis bieži vien pēc vienas krīzes pārvarēšanas tūlīt nokļūst nākamajā, ir tieši tas, ka šajās valstīs politiskās partijas nav vienojušās, ka centrālās bankas neatkarība un budžeta deficīta ierobežojumi ir neaizskaramas lietas.
Piemērs par to, kā Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pagājušajā nedēļā atlaida no darba valsts statistikas aģentūras vadītāju pēc tam, kad aģentūra publicēja gada inflācijas datus, kas izraisīja sašutumu valdībā, ir nedaudz no cita plauktiņa, taču labi ilustrē pieejas atšķirību. Ir ļoti grūti iztēloties situāciju, kurā Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes vadītājs tiktu atlaists no darba par to, ka, pēc valsts prezidenta domām, publiskotie dati “pārspīlē valsts ekonomikas problēmu mērogu”.
Viss jau būtu skaisti, ja vien pēdējā desmitgade nebūtu nodemonstrējusi, ka arī augsti attīstītās ekonomikas kļūst arvien mazāk spējīgas spert sāpīgus, bet nepieciešamus soļus.
Un, iespējams, tieši tādēļ, ka savulaik sabiedrības un politisko partiju sasniegtais konsenss par to, ka atsevišķi mehānismi nebūtu aiztiekami, sāk atslābt. Stāsts par to, kā inflācija pacēla savu galvu līdz augstumiem, kādi pasaulē nav redzēti jau 50 gadus, lielā mērā ir stāsts par tieši šādu politiku.
Standarta attaisnojums, kas pandēmijas dēļ tika lietots praktiski neierobežotu tēriņu attaisnošanai, bija “nepieredzēti laiki prasa vēl nepieredzētus pasākumus”. Latvijā populāri bija teikt arī, ka nav jēgas taupīt, ja visi apkārt tērē, un to, ka, ja mūsu uzņēmumi nesaņems tādu pašu atbalstu kā kaimiņvalstu konkurenti, tie zaudēs konkurētspēju.
Un, lai gan valdības vismaz vārdos mēģināja novirzīt atbalsta politiku mazāk aizsargātāko sabiedrības slāņu virzienā, tas diez vai ir izdevies – tiek plaši un publiski atzīts un ne tikai Latvijā, ka šobrīd visu valstu ekonomikās ir daudz tādu uzņēmumu, kas būtu bankrotējuši, ja vien neturpinātu saņemt valsts palīdzību. No praktiskā viedokļa pasaules valstu valdības padevās gan uzņēmēju, gan sabiedrisko organizāciju un lobistu spiedienam un beigu beigās deva naudu visiem, kas prata to pietiekami skaļi paprasīt.
Attīstīto valstu ekonomiskajās sistēmās iebūvētie drošinātāji – jau minētā centrālo banku neatkarība un budžeta deficīta ierobežojumi – nepalīdzēja pilnīgi neko. Vēl vairāk – centrālās bankas vairumā gadījumu valdības politiku atbalstīja, lai gan teorētiski to pienākums bija atņemt visiem alus kausus tajā brīdī, kad naudas dalīšanas ballīte kļuva pārāk skaļa. Citiem vārdiem sakot, centrālās bankas nobijās nodarīt sāpes ekonomikai un sabiedrībai, lai gan tas ir viens no viņu pastāvēšanas mērķiem.
Kā tiks galā ar šo inflācijas vilni – vēl nav zināms. Bet tikai salīdzinājumam – kad pagājušā gadsimta 70. gados inflācija ASV sasniedza tādus pašus apjomus, kādus mēs redzam šobrīd, Federālo rezervju sistēma pacēla refinansēšanas likmi līdz 21% gadā – tas nozīmē, ka komerckredītu likmes bija ap 30% gadā, un šāda politika turpinājās līdz desmitgades beigām. Kā būs šoreiz – neviens vēl īsti nezina, bet iedomāties, ka iztiksim bez sāpēm, būtu naivi.
