Kurš atbildēs, ja sešgadnieku reforma izgāzīsies? 50
Portālā “manabalss.lv” savākti jau 11 000 parakstu pret skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma. Iniciatīvas autori ir Neatkarīgā izglītības biedrība (NIB), kuru vada Zane Ozola – pedagoģijas doktore, kura dibinājusi un ir valdes priekšsēdētāja vidusskolai “Patnis”.
Kāpēc, jūsuprāt, tik daudz cilvēku parakstījušies pret bērnu laišanu skolā no sešu gadu vecuma? Bieži vien citas, it kā aktuālas iniciatīvas, nesavāc ne pusi no iesniegšanai Saeimā nepieciešamā balsu skaita.
Z. Ozola: Domāju, ka cilvēki parakstās tāpēc, ka daudziem šis jautājums ir svarīgs. Turklāt sabiedrība nav saņēmusi atbildes uz galveno jautājumu: kāds būs ieguvums no agrākām skolas gaitām. Nav arī aprēķinu, cik plānotā reforma izmaksās.
Mūsu biedrība izveidojās, lai par pārmaiņām izglītībā varētu paust pedagoģijas profesionāļu viedokli un aiznest to līdz politikas veidotājiem un īstenotājiem. Parasti ir tā, ka mūžīgie Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) partneri ir skolotāju arodbiedrība, kura gan pēdējā laikā sāk uz izglītības problēmām skatīties plašāk, nerunā vairs tikai par algu jautājumu, un Latvijas Pašvaldību savienība, kas arī ir milzīgs spēks ar savām interesēm. Taču tīrā pedagoģija šajos disputos parasti netika pārstāvēta. Uz ļoti daudziem jautājumiem, ko esam uzdevuši, likumprojekta anotācijā ir atbildēts. Tomēr tā ir acu aizmālēšana. Piemēram, atsauces uz pirms vairākiem gadiem notikušu sešgadnieku skološanas aprobāciju. Toreiz taču netika aprobēta tagad izstrādātā programma! Tā, ko aprobēja, jau toreiz bija ar naftalīna piegaršu, jo tai bija arī ļoti strikts nodarbību plānojums. Nekādu lielo ideju, kas tagad ir jaunajā saturā, toreiz nebija. Tāpēc tagad, kad ir iecerēts skolotājam dot lielāku brīvību pašam domāt, kā strādāt ar bērniem, iepriekšējās aprobācijas pieredze nav izmantojama un uz to nevajadzētu atsaukties.
Sešgadnieku ideja ir sena, tā visu laiku ceļo pa dažādiem politikas plānošanas dokumentiem un, kad vajag, tiek izvilkta. Iepriekš tā faktiski tika aprobēta, lai apgūtu Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. Protams, iemesls bija arī milzīgās rindas bērnudārzos. 2011. gadā Rīgā vien rindā bija ap 10 000 bērnu. Toreiz biju viena no tām, kas teica: “Laidiet sešgadniekus 1. klasē, tad atbrīvosies vietas bērnudārzos!”, jo skolas bija pustukšas.
Toreiz to rosinājāt, bet tagad pret šo pašu ideju protestējat.
Tāpēc cilvēkam ir dotas smadzenes, lai izpētes un pārdomu rezultātā spētu savu viedokli mainīt!
Turklāt toreiz drīzāk gribēju pateikt, ka bērns var mācīties arī skolā, ja vien radīta atbilstoša vide. Ja jau tolaik sāktu mērķtiecīgi investēt līdzekļus skolās, lai vidi padarītu bērniem draudzīgāku, tagad varbūt sešgadnieku reformu arī varētu īstenot. Taču jau 2012. gadā sabiedrības protesti pret sešgadniekiem skolās bija gana lieli, cilvēki neticēja, ka valsts spēs sakārtot skolas tā, lai sešgadniekiem tur būtu labi. Toreizējais ministrs Ķīlis reformu apturēja un sākās virzība uz bērnudārzu tīkla attīstību: pašvaldības sāka līdzfinansēt privātos bērnudārzus, arī valsts kādu laiku to darīja. Daudzi vecāki paši sāka veidot bērnudārzus. Arī pašvaldības investēja milzu līdzekļus, būvējot jaunas pirmsskolas. Sešus septiņus gadus, ieguldot milzīgu darbu, mērķtiecīgi ir attīstīti bērnudārzi un atbilstošie normatīvie akti, un tagad tas viss jāatceļ: nauda jāiegulda skolās, bet bērnudārzi jāaizslēdz?
Vai tiešām bērnudārzi būs jāslēdz ciet tāpēc vien, ka tur vairs nebūs sešgadnieku? Lielākā daļa bērnu taču paliks.
Ja uz skolām aizies 20 000 bērnu, bet rindā uz bērnudārziem ir tikai 5000 bērnu, 15 000 vietas bērnudārzos atbrīvosies. Tad privātie bērnudārzi zaudēs ne tikai sešgadniekus, bet arī mazākus bērnus, kuri aizies uz pašvaldības bērnudārziem. Jo privātos bērnudārzus pašvaldības līdzfinansē tikai tad, ja pašvaldības bērnudārzos nav vietu. Nedrīkst aizmirst, ka arī daudzām pašvaldībām joprojām ir finansiālas saistības, jo ir uzcelti jauni miljonus vērti bērnudārzi!
Tāpēc jau jums pārmet, ka jūsu biedrība iebilst pret sešgadniekiem skolā, bažījoties par privāto bērnudārzu nākotni.
NIB nav viena cilvēka biedrība, mums ir 60 biedru. Lēmumu iesniegt šādu iniciatīvu nepieņēmu es viena, bet visa biedrība, kurā tikai daži biedri saistīti ar privāto izglītību. Sešgadnieku reforma ir komplicēta, un tā skar visu izglītības sistēmu kopumā.
Kaut esmu dibinājusi “Patni”, vispirms esmu Latvijas pilsone un patriote. Esot biznesā, esmu iemācījusies rēķināt. Ja redzu, ka valstij kāds lēmums ir ekonomiski neizdevīgs, par to brīdinu.
Ja domātu tikai kā uzņēmēja, par šīm, nepārdomātajām reformām pat varētu priecāties. Jo skolās vairāk reformu, kas nav pieņemamas sabiedrībai, jo lielāks pieprasījums būs pēc privātskolām. Arī sešgadnieku vecāki, ja vien būs iespēja, labāk izvēlēsies privātskolas, kuru vide maziem bērniem ir saudzējošāka.
Dažkārt mūsu biedrībai pārmet, ka bremzējam izglītības satura reformu. Nē, to atbalstām. Taču mēs iebilstam pret nepārdomātām reformas sastāvdaļām.
Kompetenču pieeja it kā ir par lielāku brīvību izglītībā, tai būtu jānojauc robežas, tajā pašā laikā IZM virza iniciatīvas, kas uzliek robežas. Valsts nav izdarījusi labāko, ko varēja, ieviešot reformas. Tāpēc vācam parakstus.
Mani pārsteidz sauklis, kas bija pievienots iniciatīvai pret agrākām skolas gaitām: “Neatņemsim bērniem bērnību!” Vai tiešām, tikko bērns sāk mācīties, bērnība ir beigusies?
Ļoti daudz cilvēku tieši tā arī domā. Tāds bija biedrības lēmums, ka izmantosim šādu saukli. Turklāt skolu vide tiešām nav piemērota tam, lai baudītu bērnību. Tā ir pārāk akadēmiska, un to mainīt neļauj ne tikai līdzekļu un konkrētu plānu trūkums, bet arī domāšana. Rietumeiropas sākumskolās turpretī ir ļoti atvērta un krāsaina vide.
Kāpēc ir tik grūti padarīt izglītības sistēmu brīvāku? Es nerunāju tikai par skolām. Arī pašvaldību bērnudārzos, manuprāt, ir pārāk strikta kārtība, ko mazuļiem izturēt ir liels stress.
Tas ir jautājums par domāšanas maiņu un skolotāja izglītību. Jaunais satura projekts paredz lielāku brīvību, taču nebūsim naivi, tas nebūs vienkārši. Līdz šim skolotāju apmācības bieži ir bijušas formālas. Kāpēc mums jādomā, ka tagad tā nebūs? Skolotāji paši atzīst, ka “pa vecam” strādāt ir vieglāk. Paņemt to pašu darba burtnīcu, ar ko strādāts gadiem, un nedomāt neko jaunu. Tas ir cilvēka dabā. Pedagogi un izglītības iestādes, kas grib mainīties, jau sen ir mainījušies paši un strādā moderni. Mainījušās ne tikai privātās izglītības iestādes, bet arī pašvaldību skolas un bērnudārzi. Kaut negribu konfrontēt pašvaldību un privāto izglītības sistēmu, kopumā gan privātās skolas un pirmsskolas ir fleksiblākas jauno metožu ieviešanā, atvērtībā un bērna personības respektēšanā.
Atgriežoties pie sešgadnieku tēmas, anotācija, kurā pamatota reformas nepieciešamība, sarakstīta tā, ka ir ļoti grūti saprast, kas vispār ir gribēts pateikt. Piemēram, piesaukti kognitīvie un metakognitīvie emocionālie aspekti. Cik cilvēku zina, ko tas nozīmē? Domāju, ka arī Saeimas deputāti, kuriem jāpieņem lēmums, to nesaprot.
Iepriekš jau bijuši mēģinājumi ieviest skolas gaitu sākumu no sešiem gadiem. Taču no šīs idejas atteicās. Kāpēc? Par to skaidru informāciju un datus grūti atrast, tomēr šķiet, ka galvenais iemesls bērnu psiholoģiskās un emocionālās sagatavotības dēļ.
Arī tagad bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs ir jautājis: kurš uzņemsies atbildību, ja reforma izgāzīsies? Mums jau tagad ir arvien vairāk bērnu, kuriem ir uzmanības deficīta sindroms un citas problēmas. Pārāk agra bērnu iemešana skolā šīs problēmas tikai vairos.
Izglītības un zinātnes ministrijai vispirms būtu jādomā, kā nodrošināt, lai skolās būtu atbalsta personāls, kas palīdz strādāt skolotājiem ar problemātiskiem bērniem. Tas būtu daudz svarīgāks darbs nekā sešgadnieku ielikšana skolā. Kāpēc valdība nosaka minimālo bērnu skaitu vidusskolas klasēs, bet nenosaka maksimālo, ja ļoti daudzi skolotāji saka: klases mūsdienās ir pārāk lielas? Jo sevišķi, ja virzāmies uz iekļaujošo izglītību, ja gribam, lai būtu individualizēta pieeja, tām būtu jābūt mazākām.
Ir ļoti daudzi pētījumi, kas pierāda, ka mūsdienu bērni atliek pieaugšanu par desmit gadiem. IZM pārstāvji, sakot, ka bērniem jāpabeidz skola 18 gados, to neņem vērā.
Ja agrāk pabeigs skolu, agrāk nonāks darba tirgū, kur trūkst darbaspēka.
Jūs tiešām domājat, ka 18 gadus vecs mūsdienu jaunietis ir spējīgs nopietni strādāt? Viņi vēl nav pieauguši.
Ja plāno reformu, ir tai jābalstās gan uz pedagoģiskiem, gan ekonomiskiem argumentiem. Piemēram, lai sakārtotu skolas tā, lai tās būtu sešgadniekiem piemērotas, būs vajadzīgi arī ļoti lieli finansiāli ieguldījumi.
