Baiba Talce: Kurš aizsargās skolotāju? 102
“Ja visas tiesības pieder bērniem, bet pienākumi vienīgi pieaugušajiem, tas ir sabiedrības strupceļš,” šādi 27. jūlija “LA” rakstīja Anda Līce.
Rūgti, bet pedagogam skolā bieži jāsecina – bērnam ģimenē vairs neiemāca, ka “pasaule nesākas tikai ar mani”. Vecāku un sabiedrības paļaušanās uz “gan jau bērns vēlāk pats sapratīs, ko drīkst un ko ne”, gan bērnam, gan vecākiem var dārgi maksāt.
Ierocis, ar ko skolēni savu tiesību sakarā mēdz draudēt pieaugušajiem, ir zvans uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) uzticības tālruni. Ir zvani, kas, protams, ir bērnu palīdzības sauciens, bet ir arī sūdzības, ka skolotājs prasa pārāk daudz, proti, mācīties atbilstoši savām spējām. To uzskatāmi ar katru gadu vairāk atklāj centralizēto eksāmenu vājie rezultāti. Drustu tautskolas vadītājs Ojārs Rode ir teicis: “Latvijā trešajai daļai bērnu ir vajadzīga psihologa palīdzība, jo bērna dvēsele neatsaucas tam, ko piedāvā vide. To pašu pasaka skolēni: “Visi mums pārmet par aipadiem un aifoniem, bet par to, kā dzīvot, nerunā neviens.” Varbūt atbilde ir īsa: daudziem bērniem dzīves jēgas izpratnei pietrūkst… vecāku. Fiziski viņi ir, bet emocionāli – nav. Liela daļa vecāku domā, ka atvases izaudzinās un izskolos sabiedrība.
Arī šā iemesla dēļ skolēns skolotājam var sarunāt, kādus vien vārdus grib, var traucēt darbu stundā, kā vien spēj izfantazēt. Skolotājs aizrādīt nedrīkst, jo skolēns tiesību aizstāvjiem paziņos, ka “man bija bail no skolotāja”. Šāda epizode gadījusies teju ikvienā skolā: proti, skolēns vēlas uzlabot atzīmi, lai gan pirms tam ir “aizmirsis” par pienākumu atnākt uz skolu vai arī uz stundu, kontroldarbu, ieskaiti. Turklāt vecāki ir klāt ar pozīciju: “Skolotājs slikti izturas pret manu bērnu!” Vai arī: “Skolotājs slimoja! Nebija darbā!” Prominentajās skolās nav reti gadījumi, kad vecāki skolā ierodas kopā ar advokātu vai juristu, jo daļa skolēnu sen apguvuši mācību simulāciju gan klasē, gan mājās.
Ja vecāki VBTAI iesnieguši sūdzību, ar to pašu brīdi apsūdzētais skolotājs tiek ierauts mēnešiem garā taisnošanās procesā (arī maksājot juristam). Nekāda pedagoga kvalifikācija un līdzšinējie sasniegumi izmeklēšanas komisijai nav svarīgi. Izmeklēšanas gaitā skolēni – sūdzībnieki – jau aizmirsuši, ko teikuši pirmajā un ko pēdējā “nopratināšanā,” bet skolotājam, parakstot papīru kaudzi, bērnu aizstāvji paziņo, ka viņam “trūkst pedagoģisko prasmju, lai disciplinētu bērnus bez personu aizskarošām metodēm… skolēnam var izveidoties nepareizs priekšstats par skolotāja darba metodēm…utt.” (Es atvainojos, bet tiešām domāju, ka skolēnam nav nepieciešams priekšstats par skolotāja metodēm, bet par apgūstamo vielu!) Jāatgādina, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem, radot jaunus izglītības sistēmas pamatus (jo vecie sen noārdīti), ir atbilstoša izglītības filozofija. Un izglītība būtu jāaplūko kā nozīmīgs sociāls process, ko valsts rūpīgi plāno. Jebkuras pedagoģiskas darbības pamatā ir jābūt noteiktai filozofijai par cilvēka sūtību, kas nosaka pareizas dzīves būtību, bet izglītībai bērnam jāmāca dzīves mērķi un tas, kādiem līdzekļiem tos sasniegt. Varētu teikt, ka filozofija ir abstrakta dzīves apcere, bet izglītība – dzīves aktīvā daļa darbībā, kas ilgst visu mūžu. Vēl nesen VBTIA iepriekšējā priekšniece L. Rieksta-Riekstiņa uzsvēra: “Jo vairāk bērni ir informēti par savām tiesībām un vardarbības problemātiku, jo vairāk ziņo.” Padomājiet, kādam ētiski jābūt skolēnam, lai publiski apsūdzētu savu skolotāju? Bet birokrātiju uzvarēt ir iespējams – to gadu ilgā tiesas procesā pierādījusi Dobeles Valsts ģimnāzijas vēstures un kulturoloģijas skolotāja ar 40 gadu darba stāžu, kura administratīvā procesa ietvaros uzdrošinājusies neklusēt. Tiesa strīdā starp skolotāju un Dobeles novada Izglītības pārvaldi ir apmierinājusi skolotājas prasību par attiecīgās izglītības pakāpes piešķiršanu. (Administratīvās tiesas Jelgavas tiesu nama 2016. gada 24. augusta spriedums lietā A420187615). Vecāki, pirms līksmojat, ka “skolēni pierādījuši skolotāja pārkāpumus”, mirkli apsēdieties un pavaicājiet sev: “Kāpēc manam bērnam vajadzīgs skolotājs? Varbūt bērns var sēdēt mājās pie aipada un mācīties?”
