Ivars Ijabs: Kurp skatās ES? 1
Kopš pasākumi “Covid-19” vīrusa infekcijas apkarošanai sāk uzņemt apgriezienus, arvien biežāk izskan šaubas par Eiropas Savienības veiktspēju. Kāda gan jēga no šīs organizācijas, ja tās klātbūtni mēs neizjūtam šādā visnotaļ kritiskā brīdī?
Kur ir vienotā Eiropa, kad uz Vācijas un Polijas robežas veidojas Latvijas mājupbraucēju rindas, kuriem masveidā neļauj šķērsot Poliju? Kur tā ir, kad pandēmijas vissmagāk skartajiem itāļiem citas ES dalībvalstis nespēj palīdzēt pat ar sejas maskām, līdz palīgā ierodas ķīnieši?
Un ko mēs no ES varam sagaidīt epidēmijas ekonomisko seku pārvarēšanā, ja pašlaik valstis nespēj vienoties par kaut cik vienotu pieeju ugunsgrēka dzēšanai – kad vienā dalībvalstī ir jau ieviesta teju komandantstunda, bet turpat kaimiņos vēl pilnā sparā strādā restorāni un krogi?
Neko nelīdz fakts, ja šos jautājumus uzdod tie paši cilvēki, kas citkārt ļoti mīl apsūdzēt Eiropu pārmērīgā “federālismā” un valstu suverenitātes ignorēšanā. Jautājumi paši diemžēl ir pamatoti un prasa godīgu atbildi. No tās ir atkarīga jebkāda ES uzticamība pilsoņu acīs.
Formāli tiesiskā pieeja teiktu: veselības aprūpe nav nedz ES ekskluzīvā, nedz dalītā kompetence. Tā ir dalībvalstu darbības joma, kurā savienībai ir tikai “koordinējoša funkcija”.
Vienkārši sakot: lai arī pastāv Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas drošības ģenerāldirektorāts un Eiropas Zāļu aģentūra, taču tās lielākoties ir tīri birokrātiskas organizācijas. Tās ir bez reālas naudas un politiskas jaudas, kas ļautu tām veidot ES kopīgu pretsparu pandēmijai.
Tās nevar, teiksim, efektīvi koordinēt medicīnas resursu, aprīkojuma un personāla apriti tā, lai tie nonāktu tur, kur tie ir kritiski vajadzīgi. Tās nevar arī panākt, ka visas valstis būtu kaut cik vienotas savā attieksmē pret pandēmiju.
Un problēma nav vis “Briseles birokrātos”, kuri lielākoties godprātīgi veic savas pašaurās funkcijas, bet gan dalībvalstu valdībās, kuras šādus uzdevumus nevēlas risināt kopīgi. Iespējams, pašlaik Eiropai stāv priekšā ārkārtēja apjoma humanitārā krīze, kura sāpīgi skars daudzus Eiropas pilsoņus personīgi.
Taču šī nav pirmā reize, kad ES sākotnēji krīzes apstākļos izrādās “nespējīga” rīkoties strauji – atcerēsimies ES reakciju 2008./2009. gada finanšu krīzes situācijā, 2010./2011. gada eiro krīzi vai 2015. gada patvēruma meklētāju krīzi.
Tās atkārtojās pēc līdzīga scenārija: vispirms uzkrītoša negatavība risināt pēkšņas problēmas, pēc tam – grūts un uz ātru roku sadiegts politisks risinājums, un tomēr beigās – mācīšanās no kļūdām un ilgtspējīgāku risinājumu ieviešana ES līmenī. Tiesa, ar vienu piebildi: līdz šīm beigām mums vispirms ir jānodzīvo gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
ES lielais pārbaudes akmens “Covid-19” pandēmijas sakarā visdrīzāk būs ekonomiskās lejupslīdes amortizācija.
Latvijai ar savu 2009./2010. gada “veiksmes stāsta” pieredzi ir labi pazīstama situācija, kad ES dalībvalstu tautsaimniecības atgūstas ļoti nevienmērīgi. Ja mēs nevēlamies vēlreiz zaudēt ievērojamu daļu pilsoņu līdz ar emigrāciju uz turīgākajām valstīm, mums ir vajadzīgs tiešāks ES atbalsts uzņēmumiem un darba ņēmējiem. Tādēļ mēs Eiropas Parlamenta grupā “Renew Europe” piedāvājam veidot kompleksu risinājumu jeb “fiskālo tankudūri” (fiscal bazooka).
Tā ietvertu vismaz 500 miljardu eiro vērtus kopīgus fiskālos pasākumus, kur līdzās veselības aizsardzības budžeta palielināšanai visā ES līmenī būtu arī atbalsts uzņēmumiem garantiju, kredītlīniju un aizdevumu formā – īpaši koncentrējoties uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Otrkārt, darba ņēmējiem būtu vajadzīga īpaša programma, kas kompensētu algas un sociālo garantiju zaudējumu līdz ar uzņēmuma apgrozījuma kritumu. Tas ļautu cilvēkiem palikt nodarbinātiem un nezaudēt ienākumus laikposmā, kamēr atjaunojas kopējā ekonomiskā aktivitāte.
Protams, šādas ES “fiskālās tankudūres” lielākā problēma – no kādiem līdzekļiem tā tiks finansēta? Te nu ir virkne dažādu piedāvājumu: daļa no tiem šķiet diezgan nereāli (piemēram, t. s. eiroobligācijas). Tiek piedāvāti citi – jaunu ES līmeņa privātā sektora obligāciju izlaišana, kuras tiktu segtas ar dažādotām eirozonas valstu valdību parādzīmēm.
Katrā gadījumā ļoti daudz kas būs atkarīgs no iespējām atrast jaunus risinājumus, kas vienlaikus gan spētu palīdzēt Eiropai gaidāmajās ekonomiskajās grūtībās, gan arī ļautu dalībvalstīm samērīgi sadalīt finansiālo slogu.
Arī Latvijas pozīcijai šeit ir jābūt skaidri artikulētai: vīruss nešķiro latviešus, vāciešus vai poļus, tādēļ arī kopīgas ekonomiskās problēmas ir jārisina kopīgi.
