Kā Dikļi gatavojas 150. gadskārtai kopš pirmajiem Dziedāšanas svētkiem 1
Sestdien, 7. jūnijā, Dikļos ar plašu kultūras programmu atzīmēs 150. gadskārtu, kopš 1864. gadā šeit kārts Dziesmu svētku šūpulis.
Neikena mantojums
Skolotāja, kultūras darbinieka, rakstnieka un Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Jura Neikena saaicināti, trešajos Vasarsvētkos Dikļos sapulcējās seši kori ar 120 dziedoņiem no tuvējiem Vidzemes pagastiem ‒ Dikļiem, Lielsalacas (tagad Salacgrīva), Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas un Straupes.
Neikens bija iecerējis parastu koru koncertu slēgtās telpās jau 1863. gada rudenī, bet, tā kā piemērotas telpas nevarēja atrast, izšķīrās par sarīkojumu brīvā dabā, izvēlēdamies savas mācītāja muižas plašo dārzu. Šis notikums iegājis vēsturē kā Dziesmu svētku tradīcijas aizsākums. Pakalns, pie kura izvietojās kori, vēlāk ieguva Neikena kalniņa nosaukumu. Ideja Neikenam radusies, reiz dodoties uz vecāku mājām. Mācītājs, protams, nevarējis pabraukt garām Ārciema draudzes namam, kur jaunieši, gatavojoties Bībeles svētkiem, braši dziedājuši, kaut priekšā sūrs darba cēliens. Neikens ievaicājies, vai viņi nāktu uz tādu sarīkojumu, kur notiktu vienīgi kopā dziedāšana?
Pēc Tērbatas universitātes beigšanas gadu aizvadījis Valmierā, Neikens savus desmit ražīgākos dzīves gadus (no 1857. līdz 1867.) kalpoja Dikļos. Te radās gan viņa stāsti, gan ideja par Dziesmu svētkiem, gan rūpes par tautas izglītību. “Var apbrīnot viņa uzņēmību, strādātprieku un attieksmi pret cilvēkiem. Viņš nevienu nevērtēja ne pēc mantiskā stāvokļa, ne izcelsmes, caur un cauri bija izteikts kristīgās idejas cilvēks,” teic Jura Neikena vārdā nosauktās Dikļu pamatskolas latviešu valodas, literatūras un vēstures skolotāja, Dikļu draudzes vadītāja un Dikļu Dziedāšanas svētku ekspozīcijas vadītāja Inita Hihalovska, kura šeit strādā kopš 1996. gada.
Pēdējo savas dzīves gadu Neikens nokalpoja draudzē dzimtajā Umurgā, taču līdz tam viņu, izcilu mācītāju un sprediķu teicēju, aicināja daudzas Rīgas draudzes. Taču visām tika atteikts. Neikens nomira 1868. gadā, tā arī nepieredzējis Pirmos Vispārējos latviešu dziesmu svētkus 1873. gadā Rīgā.
Sargāja Zilā kalna Marta
Dikļu luteriskā baznīca, kur reiz kalpoja Juris Neikens, atšķirībā no daudziem citiem dievnamiem, paglābās no kara un padomju saimnieciskās dabas postījumiem. Te nekad nav ierīkota ne kalte, ne klēts, ne darbnīca vai sporta zāle. Dievnamu sargājusi tautas dziedniece Zilā kalna Marta, kura pati dzimusi Dikļu pagasta Dauguļos, Dikļu dievnamā savulaik kristīta un bijusi draudzē. Dievnamam viņa palīdzējusi arī materiāli un padomju gados tieši par Zilā kalna Martas naudu dievnamam salabots jumts. Vēstures rakstos baznīca minēta jau 17. gadsimta pirmajā pusē, pašreizējā ēka celta ap 1848. gadu. Baznīcā var apskatīt vienu no unikālākajiem mākslas darbiem Vidzemē – ar manierisma stila kokgriezumiem rotātu kanceli (1699) un altāri (1698).
Dikļu draudze Neikena laikā nav bijusi īpaši diža, un arī patlaban tajā ir apmēram 60 cilvēku. Toties Jura Neikena vārdā nosauktās pamatskolas audzēkņu skaits no 200 skolēniem 1996. gadā diemžēl tagad sarucis līdz 80. Arī Dikļus skārusi centrtieces un tautas aizbraukšanas vilkme. Initai Hihalovskai vaicāju, vai cilvēki Dikļos jūtas kā reiz dibinātās tradīcijas tālāknesēji. “Kad runāju ar apmeklētājiem un stāstu, cik daudz viens cilvēks var iespēt, kaut vai iemācoties klasiskās valodas – latīņu, pusgada laikā grieķu – , brīžiem cilvēkos šāda apziņa mostas.”
Neikens par saviem līdzekļiem izdeva laikrakstu, neprasot, kas viņam par to būs. “Kad lasu Neikena stāstus, domāju par viņa dzīvi un padarītajām lietām, uzlūkoju šo vīru kā paraugu,” teic Inita Hihalovska. Vēstures vai literatūras stundās skolēni reizēm izbrīna pilnām acīm secina – tas ir tas pats vīrs, kura vārds lasāms pie mūsu skolas?
2011. gadā Ziemassvētkos draudzes vadītāja saņēma e-pasta vēstuli svešādā latviešu mēlē. Sūtītāja bija japāņu meitene Karuka Morikava. Liels pārsteigums – cilvēks Japānā iedomājies rakstīt maģistra darbu par Dziesmu svētku tradīciju Latvijā un nonācis līdz Dikļiem! Kad sarakstē jautāts, kā japānietei sokas ar latviešu valodas sarežģītajiem līdzskaņiem un garumzīmēm, saņemta atbilde, ka viņas konsultants esot latviešu valodas pratējs, kas Japānā izdevis brošūru latviešu valodā. Drīz Japānā japāņu valodā nāks klajā Karukas Morikavas grāmata par latviešu Dziesmu svētkiem. Starp citu, pērnvasar meitene Latvijā ieradās ar kori no Japānas, bija lielā kopkora dziedātāju vidū Mežaparkā un savām acīm ieraudzīja arī Dikļus.
Ar atjaunotu ekspozīciju un īpašu filmu
Dikļu kultūras nams “Straumes” lepojas ar restaurētu zāli, kas veidota tieši labai kora mākslas akustikai ar ērtiem, ietilpīgiem podestiem. Pie sienas ‒ Dikļu lira, kas iestrādāta arī Dikļu pagasta karogā, un Jura Neikena dzeja.
Šeit viesojušies dziedātāji ne vien no tuvējās Valmieras, bet arī Vācijas, Amerikas un citām zemēm. Sagaidot Dziesmu svētku šūpuļa 150. gadskārtu, atjauninātā un ar vēsturnieka Alberta Rokpeļņa līdzdalību pilnveidotā trīsdesmit gadus pastāvošā Dziesmu svētkiem veltītā ekspozīcija pārcēlusies no otrā stāva uz jaunām telpām bibliotēkas pirmajā stāvā, kļūstot pieejamāka gan gados vecākiem, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Ar Ināras un Borisa Teterevu fonda atbalstu ekspozīcijas trešajai telpai iegādāts televizors un mājas kinozāle, kā arī uzņemta filma par Dziesmu svētku šūpuli un Juri Neikenu. Tajā redzami arī dokumentāli kadri no Lielajiem dziedāšanas svētkiem Dikļos 1939. gadā, kad šeit runu teica Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un Neikenkalnā sapulcējās 5000 dziedoņu.
Lai skatītājam radītu sajūtu, kā 1864. gadā šurp nāca vīri, viņu dvēselēs un arī ādā mēģināja iejusties Valmieras kultūras nama vīru koris “Imanta”. Tā kā filmas veidotāji, Vidzemes televīzija, kāroja agro rīta rasu, Valmieras dziedoņi tieši tāpat kā Neikena laikā cēlās piecos no rīta, lina kreklos un basām kājām sēdās ratos (jo apavi bija taupāmi un tikai pie dievnama sliekšņa uzvilka kurpes vai zābakus) un vietējā saimnieka zirga vilktā pajūgā brauca uz Neikenkalnu.
Ekspozīcijā glabājas arī visi karogi, kurus Kocēnu novada dziedātāji un dejotāji pērnvasar pirms došanās uz Rīgu pacēla savas dzimtās puses skaistākajās vietās, kad saule bija visaugstāk zenītā. Ilgi arhīvos tika meklēts 1864. gada Dikļu Dziedāšanas biedrības karogs, kurš tagad, pēc fotoattēliem atjaunots, rotā ekspozīciju.
Turpmāk ikviens varēs izmēģināt pamatīgo koka krēslu, kurā Juris Neikens sēdējis Dikļu baznīcas sakristejā, gatavodams sprediķus dievkalpojumiem. Protams, dievnams no šī leģendārā baznīcas piederuma šķirties nevēlas, tādēļ oriģināls patlaban nodots galdniekmeistaram Liepājā replikas izgatavošanai.
Dabas koncertzālē
Svētkus Dikļi sagaidīs ar arhitekta Uģa Šēnberga projektētu jaunuzbūvētu dabas koncertzāli “Zilaiskalns” uz Dziesmu svētku simtgadi 1973. gadā celtās savu mūžu nokalpojušās estrādes vietā. Dabas koncertzāle tiek veidota atšķirīgi no līdz šim pierastām šāda veida estrādēm lauku teritorijās – ar saudzīgu ekoloģisku būvniecību. Uz skatuves varēs rīkot gan apjomīgos Dziesmu svētku pasākumus, uzņemot apmēram 3000 dziedātāju un skatītāju, gan jau ierastos ikdienas kultūras pasākumus. Dziesmu svētkos un citos plašos pasākumos tribīnes kalpos koru dziedātājiem, horizontālā grīda tiks izmantota dejotājiem un skatītājiem. Īpaši lielos pasākumos dabas koncertzāle ļaus uzņemt līdz pat 5000 dalībnieku un skatītāju.
Dabas koncertzāle atrodas pašā Mazbriedes ‒ Latvijā vienīgās pret sauli tekošās upes ‒ krastā. To veidojot, paplašināti arī upes krasti, tā padziļināta, jo, pēc arhitekta Uģa Šēnberga ieceres, krastā veidos atpūtas zonu ar pludmali. “Cerams, ka te ik gadu varētu noritēt valsts mēroga sarīkojumi saistībā ar klasisko mūziku un dziedāšanu,” iecerēs dalās Kocēnu novada domes priekšsēdētāja vietniece Evija Nagle. “Tālākā nākotnē jaunā dabas koncertzāle, Vika parks, Dikļu pils ar slaveno baznīcu varētu veidot vienu vēsturiski nozīmīgu kompleksu.”
Pirmās dabas ērģeles pasaulē
Kā tilts no XXV Vispārējiem dziesmu svētkiem pērnvasar uz tradīcijas pirmsākumiem – Dikļiem – Mazbriedes viņā krastā zaļā nogāzē pret zilajām debesīm vizuļo sidraba birzs. Tā pati, kuru Dziesmu svētku laikā atklāja Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā Rīgā. To Kocēnu novadam uzticējis Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Saistībā ar šo vides objektu mākslinieks Ivars Mailītis izveidojis arī skanošo “Sidraba birzi” ar pirmajām dabas ērģelēm pasaulē, kurās kā mākslinieks un mūzikas radītājs varēs justies ikviens.
“Skaņu birzs” ideja balstās Dikļu dziedāšanas svētku tēlainā salīdzinājumā ar šūpuli, augļus nesošu koku, kas, reiz iestādīts, mirdzoši uzziedēs, stiprinot tautas pašapziņu, centienus izzināt pasauli un apliecinās telpas radošo garu. Dikļu “Skaņu birzs” izveidosies no vainagā izvietotiem sešiem mirdzošiem “kokiem”, kas simbolizē sešus pirmos novadu korus. Vainaga iekšpuses lapotnē izvietosies skaņu instrumenti stabuļu, zvanu stabuļu, ērģeļu stabuļu formā. Tos ieskandinās ar īpaši veidotu klaviatūru. Nošu nepratējiem palīdzēs krāsainas notis un atbilstošas krāsas atzīmes uz klaviatūras. Iecerēts, ka dabas ērģeles apmeklētājiem ‒ it sevišķi ģimenēm ar bērniem ‒ kļūs patiess līdzdarbības mirklis mūzikas līdzradīšanā.
Ivara Mailīša veidotās “Skaņu birzs” simboliska stādīšana notika Muzeju naktī, kad šeit pulcējās kori no tradīcijas aizsācējiem sešiem novadiem, pie katra simboliskā birzs koka piestiprinot plāksnīti ar vēsturiskā Dziesmu svētku tradīcijas aizsācēja kora vārdu.
Dabas koncertzāles izmaksas – 250 000 eiro – ieguldījusi Kocēnu novada dome. Tās priekšsēdētājs Jānis Olmanis neslēpj, ka ceturtdaļmiljons nav maza nauda un no nodokļiem vien šādu summu atvēlēt būtu grūti. “Izdevās pašvaldībai izdevīgi juridiski sakārtot kūdras purvu nomas tiesības,” viņš neslēpj. Kocēnu novada teritorijā atrodas 3000 hektāri kūdras purvu, kurus apstrādā ārzemju investori. Sākumā viņu labākie juristi ilgi cīnījušies ar pašvaldības nolīgtajiem. Taču, kad nu vienošanās reiz panākta, investori jūtoties apmierināti, un, kā jau vācieši paraduši, godīgi maksājot nodokļus saskaņā ar nosacījumiem.
Svētku akcenti
Jau piektdienas, 6. jūnija, vakarā Dikļu pilī Pirmo dziedāšanas svētku atceri ieskandinās jauniešu koris “Balsis”. Tā kā pirms 150 gadiem, kamēr vīri nāca, viņus sagaidīja 120 dziedoņi bērni, arī šosestdien, 7. jūnijā, notiks Kocēnu novada un Valmieras bērnu koru koncerts. Dikļi lepojas, ka pēc divdesmit gadu pārtraukuma atkal nodibinājies koris (tiesa, vēsturiskā vīru kora vietā stājies jauktais). Izveidojies arī pūtēju orķestris, kurš skatē ieguva pirmās pakāpes diplomu un 7. jūnijā spēlēs kopā ar Nacionālo bruņoto spēku orķestri. Valdis Drulle ir uzrakstījis skaņdarbu “Zilaiskalns” kā veltījumu vienai no novada skaistākajām vietām. Svētku uzrunu pie Dikļu baznīcas teiks arhibīskaps Jānis Vanags un vietējais mācītājs Aldis Kalcenavs.
Jaunajā dabas koncertzālē latviešu kormūziķu klasikas darbus atskaņos 60 Latvijas jauktie un vīru kori – 2000 dziedātāju. Ieeja svētkos ikvienam būs par brīvu. Kocēnu novada dome un Latvijas Nacionālais kultūras centrs iecerējuši sadarbību turpināt, lai Dikļi taptu par īstenu reģionālo koru kustības centru Latvijā.
Uzziņa
Kocēnu novada pagasti:
Kocēni, Dikļi, Vaidava, Bērzaine, Zilais kalns; 7000 iedzīvotāju; teritorija – 500 km2.
Dabas koncertzāle:
Arhitekts – Uģis Šēnbergs
Būvnieks – SIA “Ekers” (Valmiera)
Izmaksas: 250 000 eiro
Dikļu svētku programma 7. jūnijā
Plkst. 12.00 Dziesmu svētku promenādē “Bērnu tautasdziesmu koncerts”.
Plkst. 14.00 Dikļu baznīcā koncerts “Latviešu psalmu dziedājumi”.
Plkst. 16.00 Dikļu pils dārzā Baltijas valstu mūzikas skolu stīgu orķestru koncerts.
Plkst. 17.30 Dikļu baznīcā Pirmajiem dziedāšanas svētkiem veltīts svētbrīdis. Piedalās Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris “Gaudeamus”.
Plkst. 18.30 svētku koncerts dabas koncertzālē.
Vērts ieklausīties
Leģendārais Dziesmu svētku goda virsdiriģents, kultūras darbinieks, pedagogs un publicists Roberts Zuika: “Dziesmu svētki ir mūsu testaments, novēlējums neskaitāmās paaudzēs. Dziesmu spēks jānodod tālāk jaunatnei, jo vienīgi atdotais paliek. Dziesmu svētki nav tikai priecāšanās. Tie ir mūsu tautas bagātību novēlējums visaugstākajā līmenī, lai pastāvētu mūsu tauta, valoda un valsts. Lai mēs nepazaudētu sirdsapziņu un pašcieņu.”
