Kurp Nacionālo teātri vedīs jaunais dārznieks? 6
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajā augustā teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Elmārs Seņkovs un pēc tam arī viņa komanda – galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs, muzikālās daļas vadītājs Edgars Mākens un kustību māksliniece Elīna Gediņa – paziņoja, ka pametīs Nacionālo teātri. Izskanējusi informācija, ka no teātra šķīrušies vairāki aktieri, arī izcilais Arturs Krūzkops, kurš gan teic, ka lēmumam nav bijusi saistība ar vadības maiņu.
Režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” kontā raksta: “Kopsaucēju tālākai sadarbībai ar Māri Vītolu atrast neizdevās.” Vienlaikus viņš norāda, ka jaunā valdes locekļa iecelšanas procesā no Kultūras ministrijas puses saskata komunikācijas problēmas un nerēķināšanos ar mākslinieku darbu.
Vītola vadībā – uz izcilību
Kā uzsver Nacionālā teātra sabiedrisko attiecību vadītāja Lolita Grāvīte, režisors un mākslinieki gan turpinās radošo sadarbību ar teātri un jau ir uzsākuši mēģinājumu procesu pie sezonas pirmā jauniestudējuma – Justīnes Kļavas drāmas, kas tapusi, iedvesmojoties no Raiņa “Spēlēju, dancoju”, kam pirmizrāde paredzēta 14. septembrī.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis pirmdien intervijā LETA uzsvēra, ka apšaubīt Nacionālā teātra direktora konkursa leģitimitāti nav pamata, jo konkurss netika rīkots ārkārtas apstākļu dēļ, bet gan tāpēc, ka iepriekšējam teātra direktoram Jānim Vimbam beidzās darba līgums.
Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā pretendentiem izvirzītās prasības bija nevainojama reputācija, akadēmiskā augstākā izglītība vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība sociālajās vai humanitārajās zinātnēs, zināšanas un izpratne par kultūras nozari, īpaši par teātra nozari, zināšanas un izpratne par valsts kapitālsabiedrības darbību un vadību, tostarp finanšu vadību, prasme prezentēt un argumentēti pamatot savu viedokli. Tika vērtētas likumos noteiktās valdes locekļu amata pretendentu kompetences, no kurām kā būtiskākās bija uzsvērtas komandas vadīšana, stratēģiskais redzējums, orientācija uz rezultātu sasniegšanu, lēmumu pieņemšana un atbildība.
Māris Vītols uzvarēja konkursā, sacenšoties ar 14 pretendentiem. Kā atzina Kultūras ministrija, augsti novērtēts viņa redzējums Nacionālā teātra attīstībai turpmākajos piecos gados, kas balstīts “rūpēs par Latvijas kultūridentitātes saglabāšanu un jaunu nacionālo kultūras vērtību radīšanu. Teātris tiks virzīts uz izcilību, saglabājot Nacionālā teātra tradīcijas – goda vietā celt latviešu autoru darbus, jaunu oriģināldramaturģiju, kvalitatīvus režisoru darbus un izcilo aktieru ansambli”. Pretendents konkursā esot demonstrējis pārliecinošas finanšu, administratīvās un personāla vadības kompetences, uzteicama esot arī Vītola kunga pieredze starptautisku kultūras projektu vadīšanā, spēja koordinēt dažādu jautājumu izskatīšanu valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī starptautiskā pieredze.
Jaunais direktors Māris Vītols, skaidrojot savu interesi par Nacionālā teātra direktora posteni, teica, ka viņam rūpot latviešu kultūridentitātes attīstība un viņš vienmēr meklējot spēka pielikšanas punktu, vektoru, kur var būt visnoderīgākais. “Vairākus mēnešus ieguldīju ļoti lielu darbu, izanalizēju pēdējo piecu gadu visu lielāko Latvijas profesionālo teātru māksliniecisko programmu un ekonomisko darbību, teātru administratīvās uzbūves principus un sagatavoju savu stratēģiju un Nacionālā teātra nākamo piecu gadu detalizētu rīcības plānu.”
Pavisam absurda bilde?
Notikumi raisījuši daudzu teātra profesionāļu viedokļus, piemēram, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savā “Facebook” kontā Māra Vītola iecelšanu teātra direktora amatā tēlaini salīdzinājis, aicinot iztēloties, ka “lidmašīnas salonā ienāk cilvēks un saka, ka viņš šodien grib pasēdēt pilota kabīnē, jo viņam arī gribas izmēģināt ko jaunu dzīvē. Vai vēl precīzāk – profesionāla orķestra diriģenta vietā nostājas cilvēks, kurš pat nevienu dienu nav gājis mūzikas skolā. Vai ir iespējams iztēloties vēl absurdāku bildi? Bet nez kāpēc visiem tā liekas normāla.” Viņš arī skarbi kritizējis Kultūras ministrijas komisijas lēmumu, uzskatot, ka “tikai Latvijā ir sastopama prakse izraudzīties teātru vadītājus, slēpjoties aiz kaut kādām komisijām, kuras sastāv no konkurējošo teātru kolēģiem (pilnīgs nonsenss) un anonīmiem ierēdņiem, kuri nenes nekādu atbildību”.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis intervijā aģentūrai LETA pirmdien uzsvēra, ka konkurss ticis rīkots vislabākajā kārtībā, iesaistot Valsts kancelejas Pārresoru koordinācijas departamentu un nozares profesionāļus. Taujāts, kāpēc kandidātu vērtēšanā nebija iesaistīts neviens no Nacionālā teātra pārstāvjiem, ministrs atzīmēja, ka tieši tādēļ konkursa komisijā bija iekļauti nozares profesionāļi ar iespējami plašu redzējumu par teātra jomu un Nacionālā teātra nākotni. Viņa ieskatā, komisija bija izveidota godprātīgi. Jautāts, vai tajā nebija jāiekļauj, piemēram, kāds Nacionālā teātra aktieru trupas pārstāvis, kultūras ministrs teica, ka to var darīt.
Teātrī – šķelšanās?
Nacionālā teātra direktors Māris Vītols vēl dažas dienas pirms sezonas sākuma 1. augustā, sniedzot interviju “Latvijas Avīzei”, pauda cerību, ka iesāktās sarunas ar režisoru Elmāru Seņkovu būs veiksmīgas: “Manuprāt, mākslinieciskā vadība ir sākusi man uzticēties un mūsu sarunas ir atklātas; ļoti atklāti runājam par visiem attīstības jautājumiem. Par māksliniecisko programmu mani un Seņkova kunga uzskati sakrīt pilnībā, mums nav nekādu domstarpību par māksliniecisko procesu.” Direktors skaidroja, ka viņam bijuši pieejami tikai publiskie dokumenti un, uz tiem balstoties, veidota jaunā stratēģija, proti, ka Elmārs Seņkovs tā arī paliks Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs. Interesanti, ka šajos publiski pieejamajos dokumentos nebija atklāti Elmāra Seņkova un viņa radošās komandas dalībnieku līgumu darbības aktuālie termiņi – ka tie beidzas 1. augustā. Jautāts, vai zinājis, ka Nacionālā teātra kolektīvs ir sašķēlies, Vītols atbildēja, ka to uzzinājis tikai pēc amata pārņemšanas: “Seņkova kungs ar daļu no kolektīva aktīvi cīnījās par Vimbas kunga palikšanu amatā, jo viņiem tiešām bija izveidojusies ļoti laba sadarbība. Es teiktu, ka tas, ka teātrim tika piesaistīts Elmārs Seņkovs kā teātra mākslinieciskais vadītājs, ir pats labākais lēmums, ko pēdējos piecos gados pieņēma Jānis Vimba. Bet viņam pašam teātrī bija liela opozīcija, konflikts ar daļu no kolektīva. Diemžēl Elmārs Seņkovs nokļuva starp Jāni Vimbu un to kolektīva daļu, kas vēlējās pārmaiņas teātrī un teātra vadībā. Esmu Seņkovam solījis, ka atjaunošu teātra vienotību, turklāt stāvēšu un kritīšu par viņa māksliniecisko programmu. Es viņam ticu.”
Tomēr 1. augustā sociālajos tīklos režisors Elmārs Seņkovs ziņoja: “Ar šodienu beidzu savas gaitas Latvijas Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amatā. Kopsaucēju tālākai sadarbībai ar Māri Vītolu atrast neizdevās. Jāņa Vimbas laikā uzsāktais mākslinieciskās vadības modelis deva man pilnu māksliniecisko atbildību un brīvību pār repertuāru, trupas izveidi un aktīvu sadarbību ar mārketingu. Māra Vītola darbības modelis to neparedz, kā rezultātā nesaskatu iespēju sasniegt nospraustos mākslinieciskās izcilības mērķus.”
Režisors Elmārs Seņkovs ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes režisoriem, starp viņa iestudētajiem ievērojamākajiem darbiem ir novatoriskie “Pūt, vējiņi!”, “Ezeriņš”, “Antigone”, “Arī vaļiem ir bail” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Indrāni” Rīgas Krievu teātrī, “Raudupiete” Valmieras teātrī, “Šekspīrs”, “Grimmi” un “Grieķi” Liepājas teātrī. Tikai pirms gada, pagājušajā augustā, uzsākot Latvijas Nacionālā teātra 104. sezonu, toreizējais teātra direktors Jānis Vimba Seņkovu uzaicināja kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju un toreiz kopā ar režisoru teātrī sāka strādāt arī viņa komanda.
Paliek neatbildēts jautājums, kādam ir jābūt Nacionālā teātra vadības modelim un kāda tad īsti ir Kultūras ministrijas atzītā jaunā direktora Māra Vītola īpaši novatoriskā teātra attīstības programma ar “jaunu nacionālo kultūras vērtību radīšanu”, ja radošā ziņā to bija plānots uzticēt līdzšinējam mākslinieciskajam vadītājam.
VIEDOKĻI
Kādi, jūsuprāt, ir teātra direktora galvenie uzdevumi? Kā vērtējat Nacionālā teātra māksliniecisko sniegumu un vietu citu teātru kopainā Jāņa Vimbas laikā? To jautājām teātra zinātniekiem un kritiķiem.
Teātra direktors ir kolektīva balsts
Maija Svarinska, teātra zinātniece, kritiķe: “Pēdējā laikā Nacionālajam teātrim (NT) tikusi pievērsta liela uzmanība. Aktiera Jāņa Vimbas, kas bija kļuvis par šā teātra direktoru, un mākslinieku Elmāra Seņkova un Reiņa Suhanova duets reizēm izraisīja nepārvaramu spiedienu uz kolektīvu. Iznākumā vienus atlaida, otri aizgāja paši, bet daži, cik man zināms, atbalstu savām sūdzībām meklēja ministrijā. Domāju, ka arī skatītājiem bijusi ne viena vien vilšanās. Tagad, direktora Vimbas vadības laikam beidzoties, noticis radikāls pavērsiens.
Pretstatā dažu teātra mākslas pārstāvju, tostarp arī manis augstu vērtētā režisora Alvja Hermaņa viedoklim, uzskatu, ka saspīlētā situācija Nacionālajā teātrī tagad veiksmīgi atrisinājusies. Māra Vītola un Ievas Strukas tandēms, šķiet, no tiesas sekmēs teātra attīstību un atbilstīgi veicinās arī skatītāju ieinteresētību tajā. Apgalvoju to tādēļ, ka reiz jau esam piedzīvojuši šādas situācijas pozitīvu atrisinājumu. Proti, kā piemēru varu minēt Ojāra Rubeņa veikumu. Kad savulaik šis pazīstamais TV žurnālists kļuva par NT direktoru, būtībā tobrīd neviens negaidīja, ka viņš tik principiāli ietekmēs šā teātra attīstību. Sadarbībā ar Ievu Struku, kas bija teātra literārās daļas vadītāja, ritēja intensīvs darbs gan ar repertuāra izveidi, gan pie tā īstenošanas uz skatuves. Principiāli, ka galvenā režisora Edmunda Freiberga darba līguma termiņš beidzās divus gadus pēc tam, kad O. Rubenis jau bija pārņēmis vadības grožus. Vēlāk šā posteņa teātrī vairs nebija. Strādāja štatā iekļautie režisori, tika pieaicināti viesrežisori no citiem teātriem un arī no citām valstīm. Visumā šāds darba stils kalpoja kā spraigs teātra mākslas attīstības virzītājspēks. Vispār gribu uzsvērt, ka īsts teātra direktora amats ir arī īsts kolektīva balsts, amats, kura sūtība ir veicināt teātra izaugsmi ne tikai materiālā jomā, bet jo sevišķi radošā sfērā.”
Notiek cīņa par “brīvības oāzēm”
Normunds Akots, teātra kritiķis: “Kā varam noprast no publiskajā telpā izskanējušo faktu un komentāru kopuma, situācija Nacionālajā teātrī ir diezgan nokaitēta, bet savā būtībā likumsakarīga, jo izriet no pašreizējā laika tendencēm, kuras veidojas no spēku sadalījuma mūsu groteskajās varas spēlītēs. Tajā mazajā karaļvalstī, ko sauc par teātra pasauli, jau sen ir iestājies totālais direktorijas periods, kurā saduras birokrātijas vēlme uzraudzīt, kontrolēt un vadīt ar mākslas cilvēku iekšējo nepieciešamību būt neatkarīgiem (brīvība ir garīga kategorija, un to nav vērts šeit piesaukt) un pašiem izlemt, ko un kā radīt. Kā jebkura cilvēka darbības sfēra, arī teātris šodien ir pakļauts naudas plūsmai, ar kuru ir vieglāk manipulēt nekā ar ideoloģiju, un izrāde ir padarīta par “produktu”, kuram vērtību piešķir patērētājs ar savu maciņu. Pēc inerces mēs to joprojām saucam par mākslu, taču patiesībā lielākā izrāžu daļa pasaules teātros ir labāk vai sliktāk menedžēts priekšnesums, kura veidošanai kāds ir atvēlējis pietiekoši daudz līdzekļu un savus īstos nolūkus aizplīvurojis ar skaistām frāzēm par “laikmetīgu un modernu formu” ieviešanu teātrī. Mierinājumam varētu sacīt, ka neliela spraudziņa šajā birokrātijas izauklētajā nosacījumu kodeksā vēl ir palikusi un pie labvēlīgas apstākļu sakritības uz skatuves joprojām piedzimst pa kādam īstam mākslas darbam, taču cīņa par šo mazo “brīvības oāzi” ir nežēlīga.
Jāņa Vimbas direktora krēslā pavadīto laiku par veiksmīgu uzskatīt nevar, jo Nacionālā teātra mākslinieciskais līmenis strauji kritās. Daļa vainas te gan būtu ierakstāma pandēmijas kontos, taču acīmredzami viņa vīzijas un ambīcijas nesalāgojās ar paša spējām. Varas pozīcija radošā kolektīvā ar dziļi iesakņotām tradīcijām ir pinķerīgs izaicinājums. Jārēķinās, ka intrigu līmenis teātros ir ļoti augsts, aktieru profesija ir atkarīga no iespējām spēlēt un parādīt sevi nopietnās lomās, personīgie interešu un mērķu vektori teātrī iet visdažādākajos virzienos un apvienot to visu zem “vienota kopsaucēja” mākslas vārdā nav viegli. Vai nu Jānis Vimba nespēja saliedēt ap sevi pietiekoši lielu kolektīva daļu, vai arī viņam nepietika laika to izdarīt, jo pēdējā vienošanās ar Elmāru Seņkovu, piešķirot režisoram tiesības lemt par repertuāra politikas māksliniecisko pusi, tomēr pavēra durvis uz visai daudzsološu teātra tālākās virzības perspektīvu. Turklāt jāpiebilst, ka Jānis Vimba adekvāti nenovērtēja vairāku “atslēgas figūru” ietekmi uz situāciju kopumā, kas ļāva Kultūras ministrijas ierēdņiem, maskējoties aiz absurdas konkursa komisijas lēmuma, izdarīt vēlamo rokādi.
Māris Vītols teātrī ienāk ar “savu programmu”, kurā prevalē tādi izmeklēti jēdzieni kā kultūridentitāte, laikmetīgas teātra formas, oriģināldramaturģija, nacionālās kultūras vērtības utt. Ar vārdu sakot, tā pati visiem labi pazīstamā ierēdņu retorika, kas sola visu un nepasaka neko. Nebūdams teātra cilvēks, viņš sevi pozicionē kā Dārznieku, kas ieradies paravēt NT mākslas dārziņu un paglābt tā skaistākās puķes no iznīcības. Mums atliek tikai gaidīt un lūkot, kādas puķes tiks laistītas un kādu iespaidu mākslas kolekcionāra gaume atstās uz dārzu kopumā.
Izdarīt kaut kādus secinājumus šobrīd ir pārsteidzīgi, jo visa tā šūmēšanās ap direktora maiņu bija neizbēgama, taču atsevišķas norises šajā akcijā tomēr liek būt uzmanīgiem. Elmāra Seņkova komanda pašreiz ir viena no spēcīgākajām radošu un talantīgu cilvēku apvienībām mūsu teātra telpā, un, ja tā 5% nesaskaņu dēļ tiek izstumta no NT, tad būtu jājautā: kas īsti ietilpst šajos piecos procentos? Vai tās ir rūpes par mākslu vai kārtējais ierēdniecības varasspēju demonstrējums? Priekšā esošā sezona paies zem Seņkova zīmes, un katrs varēs pats savām acīm pārliecināties, no kā jaunais direktors atsakās. Savukārt viņa paša “vīzijas” teatrālā iesaiņojumā parādīsies tikai pēc pāris gadiem, tad arī vērtēsim un spriedīsim, ko no šīs reformas būs ieguvis Nacionālais teātris.”
“Vītola uznāciens atgādina Raiņa “Pūt, vējiņi!””
Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe: “Lai ko saka teorija, praksē nebūs vienas atbildes un viena pareiza teātra vadības modeļa. Kā motivēt skatītājus nākt uz izrādēm, kā veidot labvēlīgus apstākļus radošam procesam, kā nodibināt saiti starp trupu un administratīvi tehnisko vadību. Kas derēs JRT, nestrādās, piemēram, M. Čehova teātrī. Citādi cilvēki, tradīcijas, atmosfēra, priekšstati, uztvere. Liepājas un Valmieras teātru ilggadējo vadītāju paraugi rāda, ka direktors spēj būt saimnieks, sagādnieks, organizators, vienlaikus arī mākslinieciskais vadītājs, kurš ļauj un liek ansamblim netraucēti radīt. Tie ir divi reģionos strādājoši, apbrīnojami interesanti, cilvēcīgi un auditorijai vajadzīgi teātri. Ir citi piemēri un izņēmuma gadījumi, tomēr apšaubu Māra Vītola spēju būt vienpersoniskam vadītājam Latvijas Nacionālajā teātrī viņa iesācēja pieredzes dēļ.
Pirmkārt, publiski paustajā programmā skan pretrunīgi un teātra praksē neizpildāmi solījumi. Starptautiska izcilība, vienlaikus – sociālā atbildība pret dažādām iedzīvotāju grupām. Jaunu aktieru kursa uzņemšana un reizē – izkopts talantu dārzs. Otrkārt, nesaprotami pārmetumi par laikmetīguma trūkumu līdzšinējai teātra vadībai. Izplūdusī un tukšā formula “Nacionāls saturā, laikmetīgs formā” izskatās pēc kaut kā tik vēsturiski absurda kā “latviešu tauta turpina pilnveidot savu padomju mākslu – sociālistisku pēc satura un nacionālu pēc formas”. Kur šodien novilkt robežas formai un saturam? Kuru šodien tāds sauklis iedvesmo?
Līdzības velkot, Vītola uznāciens atgādina Raiņa “Pūt, vējiņi!”, salauztas maltuves durvis, bildinājumu. “Šķērsu zvaigznes debesīs, Šķērsu saknes pa ceļiem, Kas tās visas saskaitījis, Tas lai mani bildina,” Baiba Uldim atsaka. Tas ir noraidījums, un tādus saņem arī Vītols no aizgājušiem māksliniekiem. Daugavas laivinieks piedāvā: “Klons – debesis, ogas – zvaigznes. Es saskaitu uzlasot.” Vai jaunais direktors spēs noliekties līdz izbirušajām ogām un pacelties pie zvaigznēm? Konkrēti – vai solītā jaunuzceļamā skatuve ar 300 vietām atrisinās šobrīd nesaskaitāmās problēmas teātra iekšienē? Neticu, ka Vītola bildinājumam LNT ir jēgpilns saturs. Un brīnišķīgās Ievas Strukas oriģināldramaturģijas attīstības plāns viens pats to neglābs.
Piederu tiem, kuri Elmāra Seņkova četru gadu plānā saskata viena mākslinieka autorteātra pazīmes. Manuprāt, Seņkovs ir izcils tieši pedagoģiskajos uzstādījumos. Kopumā Jāņa Vimbas repertuāra politikā paralēli notiekošie iestudējumi bija pārāk atšķirīgos mākslinieciskos rokrakstos. Vienota kuģa kompasa virziens nebija sajūtams. Diemžēl sadrumstalotība bez vienotas serdes nepazūd arī jaunā direktora pieteikumā.”
“Par stagnāciju Nacionālajā runāt nav pamata”
Armands Kalniņš, teātra vērtētājs: “Teātra direktora (valdes locekļa) kā galvenā administratora pienākumi/uzdevumi var būt dažādi, tas ir atkarīgs no institūcijas dibinātāja (valsts vai pašvaldības) noteiktā. Labi vai slikti var darboties gan tāds modelis, kurā administratīvais vadītājs ierobežo sevi, māksliniecisko vadību uzticot citam, vai pretēji – aktīvi iesaistoties arī radošajos procesos. Turklāt svarīga ir spēja sadarboties un respektēt dažādus viedokļus. Tiesa, demokrātiska pārvaldība ne vienmēr ir veiksmīga, jo nozīmīgas, harismātiskas personības sasniedz vairāk. Tikai teātra sniegums ilgākā laika posmā nosaka to, cik sekmīgs ir izvēlētais modelis.
Nacionālā teātra (NT) mākslinieciskais sniegums aizvadītajos piecos gados ir pozitīvi vērtējams. Jebkurš vadītājs, kas nodrošināja teātru darbību pēdējos gados (pandēmija, karš), ir pelnījis atzinību. Īpaši vērtīga ir bijusi NT 2019./2020. gada sezona (“Finlandizācija”, “Puika, kurš redzēja tumsā”, “Tukšais zieds”) un 2021./2022. gada sezona (“Ferdinands un Luīze”, “Svešinieki vilcienā “, “Mazā naudiņa”), taču arī citās ir bijuši būtiski sasniegumi. Par stagnāciju NT runāt nav pamata.
Nav gan viennozīmīgu kritēriju, lai pārliecinoši apgalvotu to, kurš teātris labi/nelabi strādā. Varētu uzskatīt, ka “Spēlmaņu nakts” nominācijas/balvas ir kvalitātes būtisks rādītājs (atceroties izteicienu, ka žūrijas lēmumi ir “objektīvi subjektīvi”), taču gandrīz katru gadu lēmēji sūdzas par to, ka labi darbi “ir palikuši aiz strīpas”. Ja nomināciju skaits katrā kategorijā netiktu ierobežots, bet varētu izcelt vairumu no labākajiem veikumiem, būtu jēdzīgāk. Ne vienmēr ir bijis saprotams, kāpēc kādai nozīmīgai izrādei nav “uzsmaidījusi pelnītā laime”, piemēram, aizvadītajā sezonā – NT iestudējumiem “Naži vistās”, “Divas pasaules” vai “Pinokio piedzīvojumi”. Savukārt “Ričards. Nekā personīga” ir pelnījis nomināciju: sezonas pārprastākā/nesaprastākā izrāde. Vai mūsu uztvere ir tiktāl vienkāršojusies, ka spējam uztvert tekstu/norises tikai burtiski, kā plakātisku vēstījumu, bet ne to, kas ir zemtekstos/kopainā? Šī ir ļoti tālredzīga izrāde (apvērsts “pierādījums no pretējā”), ne velti Valmieras teātris jaunajā sezonā gudri pievērsīsies “vīriešu smeldzei”. Noniecinot Jāņa Vimbas paveikto, bet neanalizējot to vispusīgi, faktiski tiek kritizēti arī tie režisori un aktieri, bez kuriem Latvijas teātris nav iedomājams: Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Maija Doveika, Dita Lūriņa, Agnese Budovska, Arturs Krūzkops un daudzi, daudzi citi. Vienmēr teātros būs neapmierināti mākslinieki, kuru cerības piepildās lēnāk, nekā gribētos (visām viņu spējām atbilstošu darbu nepietiek un nebūs), bet to var pārvērst enerģijā, kurā diskomforts rada izcilību.
Varētu teātru darbības vērtējumos vadīties no recenzijām, taču par izrādēm parasti uzraksta dažas atsauksmes. Kritiķi gan ir prognozējamāki, salīdzinot ar skatītāju reakciju. Dažkārt top “priekšlaicīgas” izrādes (sabiedrība vēl nav pietiekami apjautusi tajās skarto problēmu nozīmīgumu) vai tās “nokavē”, jo gandrīz visi interesenti attiecīgo tematiku jau ir apzinājuši. Pārmest NT to, ka dažas izrādes pandēmijas laikā ir pārāk maz rādītas, ir aplami, jo tolaik māksliniekiem bija darbs, bet, atkal atveroties teātriem, visu noskatīties nebija iespējams (žēl, piemēram, ka nozīmīgā “Perfektā teikuma nāve” nepaguva uzplaukt). “Kasei ir nozīme”, taču attīstību mēdz virzīt drosmīgi, kaut nesaprasti darbi. Vai vajadzīgāks ir daudzu vērtējums, ka “ir OK”, vai viena skatītāja būtiska uzskatu maiņa? Esmu piedzīvojis NT spēcīgus pārdomu impulsus, lai gan varbūt šajos iespaidos palicis “pilnīgi viens”.
NT īpatnība ir tā, ka tam jārūpējas par visu skatītāju daudzveidīgajām interesēm. Zīmīgi gan, ka teātrim ir sekmējies mūsdienīgāku, izaicinošāku izrāžu veidošanā, mazāk – tradicionālāk inscenētu darbu radīšanā.
Problemātiskākā ir Kultūras ministrijas pozīcija, visai skopi skaidrojot lēmumus. Turklāt, spriežot pēc pieejamās informācijas, parādās ne tikai komunikācijas, bet būtībā – cilvēkresursu vadības problēmas. Ja kas turpmāk “noies greizi”, vainos ministriju. Tomēr var (un vajag) saklausīt cerīgo: teātra piebūves plānus, jauno režisoru piesaisti, nacionālās dramaturģijas attīstību u. c. Iesējot vēju, tiek pļauta vētra, bet jāpienāk laikam, kad “mestie akmeņi” tiek novākti.”
