Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 4
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Atgriezīsim savā dzīvē dabu – ar šo aicinājumu sākas Eiropas Komisijas jaunā Biodaudzveidības stratēģija, kas līdzās ar otru dokumentu „No lauka līdz galdam“ nākuši klajā kā jaudīgi instrumenti Eiropas atlabšanas plānā. Vai Latvija ir gatava sekot Zaļā kursa vadugunīm, kas paredz arī ievērojami samazināt pesticīdu izmantošanu un izvērst bioloģisko saimniekošanu, spriež Pasaules dabas fonda valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs.
Feisbukā sevi esat nosaucis par dabas advokātu. Kā cilvēks ar lielu pieredzi dabas aizsardzības jomā vērtējat Eiropas Savienības Zaļo kursu, tostarp nupat maijā pieņemto stratēģiju nākotni Latvijā?
Manī cīnās optimisms ar pesimismu. Saprotams, ka nedrīkst zaļo iespēju palaist garām, kam stingri jāseko līdzi, bet zinu, ka daudziem ir milzīgas slāpes pēc helikopternaudām – tā saucu līdzekļus, kas nobirst kā no gaisa dažādiem glābšanas plāniem. Eiropas vadoņi, piemēram, aviobiznesā, jau ir lobējuši attālināt klimata mērķus, lai varētu atkopties.
Zaļajā kursā priekšplānā izvirzās pārtika un veselība. Cilvēka veselība ir saistīta ar pārtiku, pārtikas veselība – ar dabas veselību, cilvēks un daba ir vienots veselums, ko viegli izprast, bet ikdienā ļoti daudzi to negrib ievērot. No vairāk nekā septiņiem miljardiem iedzīvotāju pasaulē mazāk par miljardu dzīvo badā, taču ne pārtikas trūkuma, bet nabadzības dēļ – nevar nopirkt.
Daudz vairāk nekā no narkotikām un noziegumiem iet bojā no pārtikas – sirds asinsvadu aptaukošanās, infarkti, diabēts – par to ir atbildīga pārtikas ķēde. Tāpēc dižāku prātu domas grozās ap to, kā ilgtspējīgi, nenodarot videi ļaunumu, pieejamā veidā saražot veselīgu pārtiku.
Tas nav tikai jautājums, vai lauksaimniecība būs dabai draudzīga, bet gan veselības jautājums – vai pareizi ēdīsim? Zaļajā kursā skaidri un gaiši saka – mums jāiet uz aprites ekonomiku, kurai līdz šim esam pretojušies sakostiem zobiem.
Kāds teiks – ārprāts, gandrīz vai visa līdzšinējā politika radikāli jāmaina!
Katram cilvēkam jau nav tik milzīgas izvēles, galvenokārt jāmainās industrijām, un politiķi ir tāpēc, lai rāmjus mainītu, nevis apkalpotu, ka tie paliek vecajā vietā.
Kovida laikā valdība parādīja, ka ir spējīga operatīvi strādāt – cik reizes mēnesī tā mainīja lēmumus, sekojot mediķu padomam. Tā vajadzētu notikt arī turpmāk – ieklausāmies mediķos, pētniekos, ka tādi un tādi produkti nav veselīgi, izskaužam. Lai saldumu fabrikas ražo tikai veselīgus cepumus!
Līdz šim pārtikas sistēma sadzird lauksaimniekus, nevis veselīga dzīvesveida un dabas ekspertu balsis. Divas lietas, kam jāmainās laukos, – jāražo veselīga pārtika un jārūpējas par dabu visu labā. Tā ir koncepta maiņa! Nav jāklausās minerālmēslu tirgotājā. Saprotams, ka kopējā lauksaimniecības politika ir vēl kā akmens kaklā, bet gan jau arī tā kļūs prātīgāka.
Vai Latvija ir gatava jaunajam kursam?
Protams, ne. Kur ir tie projekti? Vajag cirst jaunākus mežus – jo vairāk iestādīs, jo labāk klimatam. Latvijā ir daudz aizsargājamo teritoriju, taču, kad samēra, izrādās, ka nemaz nav tik daudz. Kādi tik „fufeļi“ nav dzirdēti! Līdz šim ir bijuši tikai punktveida risinājumi – darāmo darbu liste, ko izdara, un viss, bet šīs lietas ir kā simfoniskā mūzika, kur jāspēlē visiem instrumentiem.
Kad mūsu pašu Zemkopības ministrija pastāvīgi ceļ saulē lielražotājus, ēnā atstājot bioloģiskos zemniekus, man jādomā – vai tiem, kas tur strādā, vispār nerūp cilvēku veselība un mūsu daba?
Kad Gerhards (Kaspars Gerhards. – I. P.) bija vides ministrs, viņš iebilda pret jaunāku koku ciršanu. Tagad ir zemkopības ministrs un bīda jaunāku koku ciršanu! Ko tas liecina par politisko līderību un ideju? Visi konsultatīvie procesi notiek savā starpā ar piesegorganizācijām, kuras pašas ir ieinteresētas neko nemainīt vai dabūt vēl vairāk.
Sen tur vajag svaigu gaisu ielaist. Zemkopības politika jāveido sabiedrības labā, nevis kā līdz šim izdevīga lobijiem – zināms taču, ka jebkuram politiķim ērtāk apkalpot lielu lobistu, kurš uzsit uz pleca un vēl pārskaita naudu.
Ar ko sāktu, ja vara būtu jūsu rokās?
Ar sapratni, ka valsts labums nav nacionālais kopprodukts, bet cilvēku labjūta ģimenē. Ir daudz attīstības rādītāju, kuri jāmēra un jāsaprot – vai maciņā ir nauda, vai esi drošs par finanšu rītdienu, vai pieejami veselības pakalpojumi, vai esi drošs par bērnu izglītību, fiziskā drošība, vides drošība. Tās ir lietas, par kurām jāatskaitās, nevis tikai par ekonomiku.
Latvijā mērām banku kapitālu, bet nezin kāpēc nemērām dabas kapitālu. Zinām, ka jūrā nav zivju, bet cik tas maksā? Mums apgalvo, ka meža paliek vairāk, bet Eiropas Savienība saka – nē, ir tieši otrādi, tāpēc ka skaitāt citādi. Nocērt savu skaisto mežu – kas notiek ar tavu dabas kapitālu?
Lauksaimniecības un mežsaimniecības kopējais ienesums nacionālajā kopproduktā nav nekāds dižais, lai kā viņi tur slavinātos, bet tā ir visa Latvijas ainava. Zemnieks nav ienaidnieks, viņam uz zaļo kursu jāpalīdz pāriet ar konversijas naudām. Mums vajadzīgi arī gudrāki produkti ar lielāku pievienotu vērtību, lai neaizlaižam projām izejvielas.
Politikā trūkst zaļuma?
Zaļais vārds Latvijā ir diskreditēts līdz pēdējam, arī politikā. Bet man neliekas, ka tagad būtu kāda specifiska niša zaļajai partijai, jo zaļums ir obligāts visām partijām, tu nemaz nevari nebūt zaļš. Citas formulas cilvēces pastāvēšanai uz planētas nav un jārīkojas ārkārtīgi lielā tempā.
Mazajai Grētai Tunbergai ir taisnība.
Vai tad Andersens (Hanss Kristians Andersens. – I. P.) nerakstīja, ka karalis ir pliks?
Eh, kā gribētos, lai Latvijā šis pagrieziens notiktu jaudīgi!
Šis ir vēsturisks brīdis, kad gan mūsu premjeram, gan Valsts prezidentam ir skaidrs redzējums, kas notiek ar klimatu. Nupat prezidents nāca klajā ar ziņojumu, ka vajag atbalstīt bioloģiskos zemniekus. Viņš ir gandrīz personīgi atbildīgs labā nozīmē, ka Satversmes preambulā ierakstīts par dabu un ilgtspēju, bet tālāk valsts varas mehānismos tas neturpinās.
Ja kas labs vispār ir darīts Latvijas dabai, tad tas noticis, pateicoties Eiropas Savienības spiedienam. Un mēs esam pretojušies, nevis airējuši ar lielāku spēku straumē. Svarīgi, vai šajā pagrieziena punktā mūsu virsaiši indiāņus kaut kur vedīs, vai skriesim pa priekšu un viņi no aizmugures vicināsies. Pagaidām mūsu virsaišiem nav lielu sekotāju pūļu.
Vai cilvēki ir pārāk kūtri zaļākas Latvijas un pasaules labā?
Ir izolētas labas darbības – ēšanas paradumu maiņa, bezatkritumu kustība u. c. Tā ir maza, bet laba nots simfoniskajā mūzikā.
Vai mūsu dzīves laikā piedzīvosim zaļas pārmaiņas?
Izskatās cerīgāk nekā pirms kāda laika.
