Nav izslēgts, ka būs nepieciešams ieviest Eiropas nodokli. Saruna ar EP runasvīru Žaumi Duku Gijotu 5
Februārī Latviju apmeklēja Eiropas Parlamenta Komunikācijas departamenta ģenerāldirektors un EP runasvīrs Žaumi Duks Gijots, kurš daudzo tikšanos gaitā saistībā ar maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām piekrita atbildēt arī uz “LA” jautājumiem.
Aptaujas liecina, ka Eiropā pieaug klaji populistisko partiju un kustību popularitāte. Daudzi cilvēki jūtas atsvešināti, uzskatot, ka Briseles eirokrātiem nerūp ierindas ļaužu dzīve. Kurp iet Eiropa?
Žaumi Duks Gijots: Ir skaidrs, ka šīs vēlēšanas būs svarīgākas nekā agrāk, jo šī tiešām ir pirmā reize, kad vēlēšanu iznākums ir saistīts ar Eiropas Savienības nākotni. Svarīgi ir ne tikai tas, ka atkarībā no vēlēšanu rezultātiem tiks izveidots Eiropas parlaments, kas ir ietekmīga iestāde ar plašām pilnvarām. Atkarībā no vēlēšanu rezultātiem no vairākiem kandidātiem tiks izraudzīts Eiropas Komisijas prezidents.
Vēlēšanu iznākums liecinās par to, kādā virzienā vēlētāji grib redzēt ejam Eiropu – uz dziļāku integrāciju vai savrupību.
Vēlēšanas jau tāpēc tiek rīkotas, lai noskaidrotu ES dalībvalstu iedzīvotāju viedokļus. Eiropas Savienība ir demokrātija, Eiroparlamenta deputāti tiek ievēlēti katrā dalībvalstī. Vēlēšanas dod iespēju katras dalībvalsts iedzīvotājam paust savu viedokli par to, kādai jābūt ES nākotnei.
Tas īpaši jāatgādina tiem eiropiešiem, kas šķiet apmierināti ar pašreizējo situāciju, un var tikt nepatīkami pārsteigti, ja lietas sāktu mainīties citā virzienā. Šī ir, iespējams, pirmā reize, kad pirms vēlēšanām notiek reāla politiska cīņa, kad var redzēt īstos politisko partiju līderus daudzās valstīs iesaistāmies diskusijās. Viņu vidū ir vairāku valstu premjerministri, kas atgādina iedzīvotājiem: tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas, kas ir ļoti svarīgas tāpēc, ka mums kopā jāpieņem lēmums, kādu veidot Eiropas nākotni.
Situācija Eiropas reģionā ir sarežģītāka nekā pirms pieciem gadiem. Paverieties uz ASV, Krieviju, breksitu, Turciju, Sīriju, Ziemeļāfriku… Šajā situācijā jo svarīgāka ir ES dalībvalstu pilsoņu atbildība par ES nākotni. Eiropieši ir kļuvuši ļoti pragmatiski attieksmē pret ES. Ja Eiropa spēj mani aizsargāt un risināt citas problēmas ES un pat ārpus tās, tad es atbalstu Eiropas ideju un tās turpināšanu. Ja es neredzu ES rīcībspēju un tās papildu pienesumu manā drošībā, tad kādā brīdī es lūkošos pēc cita piedāvājuma un citiem veidiem savas nākotnes veidošanā.
Pasaulē pieaug ienākumu un sociālā nevienlīdzība. Ko Eiroparlaments un citas ES iestādes dara ienākumu un sociālās nevienlīdzības mazināšanai?
Manuprāt, ES iestādes ir daudz paveikušas dalībvalstu un to iedzīvotāju ekonomiskās solidaritātes veidošanā. Ja analizējam ekonomisko situāciju Spānijā vai Austrumeiropas valstīs pirms un pēc pievienošanās ES, tad kļūst skaidrs, ka finanšu solidaritātes mehānisms ES darbojas. Protams, ekonomiskās krīzes laikā šī mehānisma efektivitāte ir mazāka. Par to mēs varam spriest sakarā ar bargajiem taupības pasākumiem vairākās ES valstīs pēdējos gados. Tagad vairāku ES valstu amatpersonas atzīst, ka šī politika bija pārāk barga un mums būtu jāatgriežas pie solidaritātes mehānisma, bagātajām valstīm palīdzot mazturīgākām, jo ieguvējas būtu abas puses.
Arī šis process ir saistīts ar EP vēlēšanām un būs atkarīgs no tā, kādi politiskie spēki iegūs vairākumu Eiroparlamentā. Līdzšinējā Eiropas Komisija ir ierosinājusi virkni pasākumu sociālās nevienlīdzības mazināšanai, piemēram, nesen EP apstiprināja likumprojektu par to valstu strādnieku tiesību aizstāvību, kas strādā citās ES valstīs. Likums par trešo valstu strādnieku apmaksu, ko pieņēma Eiroparlaments un Eiropadome, liecina, ka mēs atgriežamies pie sociālas ES.
Iespējams, būs partijas, kas atbalsta virzību uz sociālu ES, bet būs arī partijas, kas ieņem nostāju, ka manas valsts naudai jāpaliek manā valstī, un es nevēlētos, ka mana nauda tiek izlietota citu valstu labā. Šī ir cita pozīcija un cita ES, un pilsoņiem jāpieņem savs lēmums.
ES atvērto robežu, cilvēku, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu kustību nopietni ietekmēja migrantu problēma, īpaši 2015. gadā, un tās sekas ir jūtamas joprojām.
Šis ir viens no gadījumiem, kad pilsoņi vaino Eiropas Savienību par nerīkošanos jomā, kur ES nav pilnvaru darboties. Kādā brīdī ES pilsoņi sāk uzskatīt, ka ES ir lielāka ietekme un iespējas darboties, nekā tas ir īstenībā. Viņi sajauc divas ES: vienu ES pārstāv tās iestādes – Komisija, Parlaments, Ministru padome, kas balso pēc vairākuma principa, nevis vienprātības, kas ir tradicionālais darbošanās veids Eiropas līmenī, bet tad ir jāpiešķir plašākas pilnvaras šīm Briseles iestādēm. Un ir vēl viena ES – dalībvalstu savienība, kur darbojas valdību vadītāji un lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi, un lēmums tiek bloķēts.
2015. gadā, kad vairāk nekā miljons bēgļu ieradās pie Eiropas valstu robežām, Eiropas Komisija, kurai nav pilnvaru migrācijas lietās, ierosināja izvietot bēgļus dažādās ES valstīs. Šo priekšlikumu apstiprināja arī EP. Taču Eiropadomē vairākas valstis bloķēja šo priekšlikumu, atsakoties uzņemt bēgļus, jo tā ir katras nacionālās valsts, nevis ES kompetence. Tiek apgalvots, ka ES nespēja atrisināt šo problēmu, taču jāņem vērā, ka tā ir joma, kur ES nav pilnvaru, nav politiska mandāta un finansējuma. Manuprāt, risinājums būtu jārod, pārskatot ES procedūru un panākot, ka gandrīz visus lēmumus var pieņemt bez visu dalībvalstu vienprātības, tajā skatā finanšu jautājumos un ārlietās.
Pirms pāris nedēļām balsojumā par attieksmi pret notikumiem Venecuēlā 27 ES dalībvalstīm bija vienots viedoklis, taču viena valsts, Itālija, bloķēja šo lēmumu iekšējās politikas apsvērumu dēļ, tāpēc ES kopējs lēmums netika pieņemts. Ja nākamajos gados būs politiska apņēmība apturēt vienprātības sistēmu un veidot efektīvu politiku jomās, kur to pieprasa pilsoņi, tad mēs virzīsimies uz priekšu. Ja mēs to nepanāksim, tad pienāks brīdis, kad pilsoņi jutīsies vīlušies par ES nepaveikto, pat ja tas nebūs taisnīgi, un zaudēs saikni, nesaredzot ES iestāžu pievienoto vērtību.
Vai jūs paredzat asas diskusijas EP par ES budžetu, kohēzijas fondiem un lauksaimniecības subsīdijām?
Politiķi var pieņemt paziņojumus un vēlēšanu programmas, bet visu nosaka piešķirtās naudas sadalījums. ES budžets ir ticis samazināts pēdējos gados, tāpēc ir risks, ka var tikt nepietiekami finansēti Eiropas līmeņa projekti. Pilsoņi pieprasa stiprināt drošību, ES paredz papildus izvietot aptuveni 10 000 robežsargu, ir prasība vairot finansējumu pētniecībai, jaunatnes apmaiņas programmai, enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem un citiem nolūkiem. Taču finansējumu nedrīkst atraut tradicionālajām jomām – kultūrai, kohēzijas fondiem, solidaritātes programmām, jo tad to bloķēs valstis, kam šie jautājumi ir svarīgi, gan Eiropas dienvidos, gan austrumos. Tāpēc ir jāpalielina ES programmu finansējums, taču ES pārvaldība to sarežģī.
Tagad ES budžetu galvenokārt veido dalībvalstu iemaksas, taču tā nebija ES iedibināšanas sākumā. Sākotnēji ES budžetu pamatā veidoja muitas nodokļi un citi maksājumi, ko iekasēja Eiropas Komisija, tajā skaitā zināma daļa no pievienotās vērtības nodokļa. Izveidojot kopēju iekšējo tirgu, lielākā daļa šo maksājumu izpalika, tos aizvietojot valdību iemaksām, kas sarežģī budžeta veidošanu.
Nav izslēgts, ka būs nepieciešams ieviest Eiropas nodokli. Tas nebūs nodoklis Eiropas pilsoņiem, bet, iespējams, nodoklis finanšu darījumiem vai vides piesārņojuma nodoklis, bet tā pieņemšanai vajadzīga vienprātība.
Pēdējā laikā tiek runāts par Eiropas armijas veidošanu un ES aizsardzības stiprināšanu.
Neviens Briselē neapstrīd NATO kā aizsardzības garantu un nerunā par tā aizvietošanu. Pat tagad, kad eiropieši zaudē uzticību ASV, ir pārliecība, ka NATO ir labākais risinājums. Jautājums ir par to, vai ES tikai paļaujas uz NATO un nedara neko vairāk vai arī to papildina.
Tiek pētīts otrais variants, ko atkal izvirzījusi Vācija un Francija un ko jau vairākus gadus rosināja Eiroparlaments. 1956. gadā, kad tika izveidota Eiropas Komisija, netika izveidota aizsardzības komiteja, jo to bloķēja Francija. Kā ES var papildināt NATO? Nav runa par Eiropas armiju, bet to, kā labāk savienot ES rūpniecību ar ES aizsardzību, kā panākt, lai ES dalībvalstu aizsardzības politika būtu saskaņota un savietojama, lai tiktu strādāts pie kopējiem infrastruktūras projektiem, bruņojuma veidiem un bruņojums netiktu pirkts no trešajām valstīm.
Jūs esat katalānis, dzimis Barselonā. Kāds ir jūsu viedoklis par Katalonijas pašvaldības saspringtajām attiecībām ar centrālo valdību Madridē? Vai tas ir Spānijas iekšpolitikas jautājums vai Eiropas problēma?
Esmu katalānis, un mani senči ir bijuši katalāņi daudzās paaudzēs. Es uzskatu, ka šobrīd tā ir pašu katalāņu problēma. Tā nav Spānijas un Katalonijas attiecību problēma, bet pašu katalāņu problēma, jo katalāņu sabiedrība ir sašķelta. Aptuveni puse sabiedrības ir par neatkarību, daļai no viņiem atbalstot vienpusēju neatkarības pasludināšanu. Citi uzskata, ka neatkarības jautājums jāsaskaņo ar Spāniju.
Otra puse katalāņu sabiedrības ir pret neatkarību un uzskata, ka viņi var dzīvot Spānijas sastāvā. Kā risināt šo situāciju, ja sabiedrība ir sašķelta divās aptuveni līdzīgās daļās, kuru priekšlikumi nav savienojami? Ir nepieciešams dialogs ar centrālo valdību Madridē, bet ir jāzina, ko jūs gribat panākt. To nevar viennozīmīgi formulēt, jo ir divas katalāņu pozīcijas, kas ir nesavietojamas.
