Kurp ej, Latvija? 0
18. februārī latviešu tauta kopā ar mums lojāliem cittautiešiem novērsa provokāciju, kas bija vērsta pret Latvijas valsts pastāvēšanu.
Tas nav politiķu nopelns. 1918. gada 18. novembrī Latvija tika dibināta kā nacionāla valsts, par kuru mūsu senči samaksāja ar savām asinīm. Tagad savu valsti nosargāt ir mūsu pienākums. Latviešu tauta nosargāja savu pašcieņu un godu, neļaujot vērsties pret mūsu pamatvērtību, proti, latviešu valodu. Šai sakarā vismaz ļoti dīvaina ir Latvijas varas iestāžu nostāja, kas nav saprotama daudziem latviešiem. Kā vispār varēja notikt šāds latviešu tautu pazemojošs referendums?
Man šķiet, ka varas elitei vairāk rūp mums nelojālo cilvēku labsajūta, kuru vairākums Latvijā nonāca padomju okupācijas varas koloniālās politikas ceļā, nevis tas, kā savā Dzimtenē jūtas latvietis. Nožēlojami! Jau dzirdamas kārtējās runas un spriedumi par integrācijas darba uzlabošanu, papildināšanu utt.
Es baidos, ka 16. martā kārtējo reizi tiks pazemota latviešu pašcieņa, ka 9. maijā varēsim vērot krievu šovinistu orģijas Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa. Es būtu ļoti priecīgs, ja manas bažas izrādītos nepamatotas. Manuprāt, nevienu jautājumu nevar atrisināt ar sakumpušu muguru, nemitīgu piekāpšanos, iztapību. Piedošanas un saprašanas jautājumi ir divpusējs process. Kā var piedot cilvēkiem, kuri izdarīto nav nožēlojuši un kuriem mūsu piedošana nav vajadzīga? Jau Uldis Ģērmanis rakstīja, ka latviešiem nav obligāti jābūt vientiesīgiem. Es uzskatu, ka 20 gadi ir pietiekami liels laika posms, lai ikviens saprastu, ka Latvija ir neatkarīga valsts ar savu valodu, kultūru, tradīcijām. Ja kādam tas nepatīk, tad ir jāmeklē cita dzīves vieta.
Mēs trešajā atmodā bijām Baltijas vājākais posms. Tādi diemžēl esam arī tagad. To ļoti labi zina arī mums naidīgie spēki, kuriem Latvija ir vajadzīga kā Trojas zirgs iekļūšanai Eiropas Savienībā. No mums pašiem ir atkarīgs Latvijas turpmākais liktenis. Ja Latvija būs mūsu sirdīs, mēs būsim neuzvarami!
