Māris Antonevičs: Igaunijas prezidente var nokļūt līdzīgā lomā kā bijusī Austrijas ārlietu ministre 2
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida ik pa brīdim pazib mūsu informatīvajā telpā. Iespējams, retāk, nekā tas pienāktos tuvai kaimiņvalstij, it īpaši laikā, kad atzīmējam “Baltijas ceļa” trīsdesmito gadadienu un atceramies kopīgo cīņu par neatkarību.
Ziņas par K. Kaljulaidas aktivitātēm varētu iedalīt atsevišķās kategorijās.
Pirmā saistīta ar viņas tēla veidošanu – prezidente skrien maratonu, prezidente brauc ar velo, prezidente metro brauc uz Japānas imperatora inaugurāciju…
Daļa publikas, redzot šīs bildes, sajūsmā iespiedzas, tātad šīs aktivitātes sasniedz mērķi, lai gan kopumā pret tām jāizturas rezervēti – kā pret reklāmas kampaņu. Sava dzīvesveida demonstrēšanā augstāko pilotāžu sasniedzis Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš puskails ķer zivis Sibīrijā, tādā pašā paskatā jāj uz zirga, nirst jūras dzelmē un atrod tur senas amforas.
Daudzi eksperti norāda, ka mērķis ir nepārprotams – parādīt, ka valsts līderis joprojām ir možs garā un miesā, spēj vadīt valsti vēl ilgi. Taču arī došanās uz valstisku pasākumu ar sabiedrisko transportu ir tāda pati mērķtiecīga izrādīšanās, lai gan mērķējums jau ir cits.
Otra biežākā ziņu tēma ir K. Kaljulaidas demonstratīvā cīņa ar valdošo koalīciju un konkrēti tajā ietilpstošo partiju EKRE.
Prezidente nekautrējas izrādīt savas antipātijas pret šo labējo politisko spēku, piemēram, uz valdības zvēresta došanas ceremoniju ierodoties ar kreklu “Vārds ir brīvs” (iebilstot pret EKRE politiķu izteikumiem par stingrāku mediju kontroli) vai simboliski pametot zāli, protestējot pret netīkamu ministra kandidātu.
Tomēr Latvijas medijos un politiskajā diskusijā nepelnīti maz uzmanības un vērtējumu izpelnījies kāds cits Igaunijas prezidentes darbības virziens – ārpolitiskās izmaiņas attiecībās ar Krieviju (un Putinu). Daudzas pazīmes liecina, ka tajās ir noticis kāds pavērsiens, taču Latvijā tas palicis vien lakonisku, īsu ziņu līmenī, it kā mēs apzināti nevēlētos pievērst tam uzmanību.
Tikmēr izdevums “Politico” raksta: “Igaunija pašlaik atgādina alternatīvās vēstures šovu. Šajā valstī jau ir notikusi tā attiecību pārstartēšana ar Krieviju, kuru Francijas prezidents Emanuels Makrons vēl tikai cer iedarbināt. Pat Tallinas mērs Mihails Kilvarts pēc tautības ir krievs, kaut arī brīvi runā igauniski. Kamēr Ukraina aizliedz lielu daļu Krievijas televīzijas kanālu, Igaunijā nav nekādu ierobežojumu pret Kremļa medijiem.”
“Politico” žurnālists Vidžejs Mahešvari, kurš ierasti ziņo no Maskavas, apmeklējis Igauniju un izsaka vienu no versijām, kāpēc Igaunija, viņaprāt, steidz mainīt attieksmi pret Krieviju.
“Viss tas ir no bailēm pret musulmaņu imigrantiem – man sacīja kāds Igaunijā dzīvojošs amerikānis. Igauņi paskatījās uz krieviem un nolēma, ka viņi tomēr nav tik atšķirīgi. Kā vieni, tā otri ir baltie un kristieši.”
Skaidrs, ka Igaunijas varai šāds skaidrojums diez vai patiktu. Tomēr arī prezidentes K. Kaljulaidas pamatojums, kāpēc viņa pērn aprīlī devās uz Maskavu tikties ar Putinu, ir ļoti dīvains: “Labāk esmu pie galda nekā ēdienkartē.”
Tā bija pirmā reize pēc diezgan ilgas pauzes, kad kāds Baltijas valsts galva brauc pie Putina. Bet Igaunijas gadījumā par lūzumu attiecībās var runāt kopš 2007. gada – tā sauktās “Bronzas nakts” (padomju karavīra pieminekļa aizvākšana no Tallinas centra), pēc kā sekoja Krievijas izvērstais hibrīdkarš.
Nupat kļuvis zināms, ka K. Kaljulaida uzaicinājusi Putinu apmeklēt Igauniju. Formālais iemesls – nākamajā vasarā notiekošais VIII Pasaules somugru tautu kongress.
Igaunijas prezidente var nokļūt līdzīgā lomā kā bijusī Austrijas ārlietu ministre, kas Krievijas prezidentu bija uzaicinājusi uz savām kāzām un vēlāk, šajā pasākumā kniksējot un izrādot cieņu augstajam viesim, izskatījās diezgan nožēlojami.
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits vēl pirms stāšanās amatā, jautāts par iespējamo tikšanos ar Putinu, intervijā “Latvijas Avīzei” atzina: “Pašreizējā situācijā, kad Krievija pārkāpj starptautiskās tiesības Ukrainā un Eiropas Savienība ir noteikusi sankcijas pret Krieviju, diezin vai ir atrodama kāda sarunu bāze. Sarunām ir jēga tikai tad, ja ir signāli par iespējamu progresu. Patlaban tādus grūti saskatīt.” Igaunijas prezidentes pozīcija vairāk rada jautājumus nekā atbildes.
