Kurp dodies, Lielbritānija? 0
Fakts, ka Lielbritānija atrodas uz salas, lielā mērā ir ietekmējis tās vēsturi, kas savukārt iespaido britu domāšanu šodien. Kopš 1066. gada nevienai svešai varai nav izdevies iekarot Lielbritāniju, un līdz pat Otrā pasaules kara beigām Lielbritānija bija pasaules mēroga impērija.
Eiropa britiem sen saistās ar grūtībām – piemēram, pēdējo 100 gadu laikā viņiem divos karos bija jādodas pāri Lamanšam, palīdzot sargāt Eiropu no agresīvām un brutālām varām. Mēs atrodamies starp Krieviju un Baltijas jūru, bet Lielbritānija – starp ASV un Franciju.
Šādā kontekstā, manuprāt, ir jāskatās uz britu premjera Deivida Kemerona neseno, bet ilgi gaidīto runu par Eiropas nākotni. Kā gaidīts, viņš apsolīja referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) pēc nākamajām parlamenta vēlēšanām 2017. gadā (protams, ja viņu vēlreiz ievēlēs par valdības vadītāju). Vācijas un Francijas reakcija bija asa – britiem jau tā ir dažādas atrunas dalībai ES, ko vēl viņi vēlas?
Lielbritānijas iekšpolitikā ir ne tikai konservatīvie (labējie) un leiboristi (kreisie), bet arī spēcīga un augoša labēja partija UKIP (angļu valodā – United Kingdom Independence Party), kas skaidri ir izvirzījusi mērķi – Lielbritānijas izstāšanās no ES. Tā no Eiropas vēlas tikai tirdzniecības attiecības. Manuprāt, šādai partijai Lielbritānijā ir dziļa rezonanse tautas vispārējā sentimentā pret Eiropu. Tas izskaidro, kāpēc UKIP popularitāte aug.
Ar piedāvājumu rīkot referendumu Kemerons faktiski cenšas pārliecināt vēlētājus atbalstīt savu – konservatīvo – partiju, nevis pāriet uz UKIP. Viņš ir rīkojies savas partijas iekšpolitiskās interesēs.
Taču Lielbritānija nav tik neatkarīga no Eiropas, kā daudzi to varētu vēlēties. Vairāk nekā 50% no šīs valsts preču eksporta ir uz ES valstīm. Izstājoties tai joprojām būtu jāpakļaujas visām ES direktīvām, ja vēlētos iekļūt Eiropas tirgos. Lielbritānijai nav naftas un gāzes eksporta potenciāla pretēji Norvēģijai. Tā vietā britiem ir ļoti spēcīgs banku sektors Londonā, kā arī plaši attīstīta rūpniecība. Abām šīm nozarēm ir nepieciešams brīvs un atvērts Eiropas tirgus. Lielbritānijā dzīvo vairāk nekā 60 miljoni iedzīvotāju. ES kopumā ir aptuveni 500 miljoni. Izstājoties no ES, ir jārēķinās, ka Vācijai, Francijai un citām valstīm būs liela politiska vēlme pēc iespējas likt sprunguļus tirdzniecības attiecībās ar Lielbritāniju. Kemerona vēlme saglabāt savas partijas popularitāti varētu smagi iedragāt viņa valsts ekonomiku kopumā. Piemēram, kurš būs gatavs ieguldīt naudu Lielbritānijas autorūpniecības sektorā, ja pastāv reāls drauds, ka pēc četriem gadiem Lielbritānija izstāsies no ES un pēkšņi parādīsies sen aizmirstie eksporta tarifi? Jau šodien Kemerona runa negatīvi ietekmē investīciju vidi viņa valstī.
Latvijā arī netrūkst balsu, kas argumentē, ka no ES mums nav nekāda labuma. Ja briti runā par izstāšanos, kāpēc mums runāt par vēl ciešāku sadarbību, pieņemot eiro valūtu? Atbilde ir vienkārša: mēs atrodamies starp Krieviju un Baltijas jūru. Mēs neesam nedz sala, nedz pasaules mēroga impērijas mantiniece. ES mums sniedz iespējas, kas mums pašiem nepastāvētu. Pēdējos četros krīzes gados praktiski vienīgās nopietnās investīcijas mūsu tautsaimniecībā ir nākušas no Eiropas fondiem. Mūsu eksportētāji pēdējos divos gados ir varējuši attīstīties, tieši pateicoties atvērtām robežām bez tarifiem ar visu pārējo Eiropu.
Lielbritānijā Kemerons reaģē uz iedzīvotāju sentimentu par bijušo pasaules impēriju. Bet šīs impērijas viņiem vairs nav. Pat tās “īpašā sabiedrotā” ASV ir brīdinājusi, lai neizstājas no ES, jo ASV ir nepieciešama Lielbritānija kā spēcīga balss ES iekšienē.
Patiesība ir tāda, ka Lielbritānija nevar atļauties izstāties no Eiropas Savienības. Laiks rādīs, vai briti to sapratīs, pirms pašreizējais premjers vedīs viņus līdz referendumam un iespējai izstāties no Eiropas Savienības.
