Kurp brauc Eiropas kompaktklases līderis? 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Gada auto” titula pretendentu saraksts šoreiz neparasti bagāts ar elektromobiļiem. Un daudziem tieši tie šķiet interesantākie. Konkursa organizators pat īpašu nomināciju šajā pulciņā iecerējis. Lai jau būtu. Pamēģināsim miglā tīto nākotni prognozēt.
Man gan daudz interesantāk šķiet papētīt, ko elektrifikācijas modei pretī liek iekšdedzes absolūtā klasika, kuru sacensībā šogad pārstāv pats “Volkswagen Golf”. Nu jau astotā paaudze. Vācu auto, kura modeļa vārds palicis nemainīts gandrīz pusi gadsimta. Un kā gan varētu mainīt, ja tas visā Eiropā ir saprātīgas, tomēr pietiekami prestižas pārticības simbols.
Ja tas (nebūdams gan pasaules rekordists, jo “Toyota Corolla” tirgū ienāca veselus 10 gadus agrāk) ir un paliek Eiropā pirktākais “kompaktnieks”. Nu atsvaidzināts. Un laikam jau vēl labāks. Pamēģināsim?
Kā šis izskatās?
Konservatīvā dizaina pamatprincips (nav tik svarīgi kādu jaunu klientu pievilināt, galvenais – vecos nenobaidīt) pilnībā ievērots. Veidols tāls no “Nissan Juke” vai “Toyota C-HR” ekstravagances. Laikam jau uz vismaz vidējo paaudzi orientēts. Mazāks, nekā faktiski izskatās. Jo ir zems. Pie krosoveru modes jau pieradušajai Latvijai, iespējams, pārāk zems. 145 cm. Gandrīz sprīdi mazāk nekā līdzīga garuma “Vitara” vai tā paša “VW” “T-Cross”. Sēdeklī jāsēžas zemu. Izkāpt (nepieradušam) grūtāk. Toties tūlīt dzimst doma par ekonomiskāku ātru tālbraucienu, kuru stiprina tehnisko datu tabulā redzamais aerodinamikas koeficients – 0,275. Krosoveri zem 0,3 palīst nespēj. To vajadzētu ņemt vērā visiem, kuru ikdiena bez relatīvi lēnas dīdīšanās pa pilsētu ietver tālākus, ātrākus pārbraucienus.
Bet salons jau nav mazāks kā Latvijas popularitātes virsotnē esošajiem kompaktniekiem. Tie paši 150 cm starp priekšējiem sānstikliem. Subjektīvi pirmā sēdekļu rinda šķiet pat platāka. Šāds iespaids panākts ar ne tikai “VW” lietotu vizuālu triku – diezgan spilgtām horizontālām līnijām panelī.
Kā šis brauc?
Ļoti labi. Uzreiz brīdinu – es pat necentīšos vērtēt šī tikai šķietami rāmā auto dinamiskās un “sportiskās” potences (0–100 km/h – 8,5 sek., maksimālais ātrums 225 km/h). Nav tādu iespēju Latvijā. Un – ja racionāli – nav arī nu nekādas vajadzības pēc tādām. Bet lietotāju smadzenes 40 gadu garajā evolūcijas (uz peļņu virzīta mārketinga?) procesā (skat. tabulu) ir veiksmīgi saregulētas. Un viņi šādas raķetes grib. Manuprāt, vairāk pašapziņas līmeņa celšanai, nevis praktiskai lietošanai.
Braucu rāmi. Lojāli. Un jūtos labi. Jaudas rezerves ļauj DSG automātiskajai kārbai mainīt režīmus pavisam nemanāmi. Palikt ekonomiskajā apgriezienu diapazonā (1500–2500), no tā izlecot vien pēkšņi vajadzīgā (vai vienkārši iekārotā) “kickdown” režīmā. Tad – īsts sprādziens! Ārkārtīgi reti vajadzīgs. Droši lietojams vien tad, ja vadītāja meistarība augsta.
Braucu rāmi. Un mēģinu noskaidrot, vai augstākā līmeņa modernās tehnoloģijas, kuras konkrētajā auto sabāztas vispārākajā līmenī, spēj nodrošināt mazu degvielas patēriņu – tātad ekoloģiju. Robotizētais rīks brauc gudri. Par DSG un apgriezienu diapazonu jau teicu. Bet te vēl ir “mild hybrid”.
Neliela elektriska piedeva iekšdedzes dzinējam, kura dod iespēju to automātiski izslēgt, ne tikai pie krustojuma apstājoties, bet arī gaitā. Un auto krietnu gabalu ripo bez iekšdedzes sārņiem. Un benzīnnieku no jauna ieslēdz bez parastā startera blarkšķa, bez rāviena. Forši. Taupīgi. Gluži tā, kā to labs meistars dara jau sen.
Ar mazāku motoru. Bez smagas un dārgas automātiskās kārbas. Pats dara. Automatizācijas rezultāts?
Ar visām modernajām “fīčām” tik jaudīgs (krietni vairāk par 100 ZS uz tonnu) auto zem sešiem litriem pilsētā palīst nespēj. Jo tomēr ir krietni smagāks (ar “mild hybrid”– 1300 kg) par pieticīgāku trīscilindru krosoveru (ap 1100 kg). Jo tik pieprasītajam “smukumam” apauts nevis 205/65 R16, bet 235/45 R18 kurpēs, kuras būtu saķerē krietni pārākas sacīkšu līkumos, bet utilitārā kustībā ir ar lielāku rites pretestību un inerces momentu ieskrējienos. Manā pilsētas testā tātad 6,5 l/100 km. Pieminētajam litrīgajam “džipiņam” būtu zem seši. Iespējams, ka šādu līmeni spēs sasniegt vai pat pārsniegt “Golf 8” ar trīscilindru motoru, kurš tirgū ienāks nākamgad.
Braucu no Rīgas prom. Gan ne tālu, kur varētu pakaifot (ek, stūrīti gribētos drusku vieglāku, šī tāda limuzīniska, “muļķudroša”…) radaru neapmeklētos un pustukšos līkločos, bet tepat uz apvedceļu. Rātni nobraucu no Babītes līdz Ķekavas aplim (40 km). 40 km. Vidējais ātrums 85 km/h. Patēriņš – pieci litri uz simtu. Secinājums – izcilā aerodinamika šādos režīmos nedod gandrīz neko.
Ja arī dod, vinnestu dzēš jau pieminētie riteņi. Ar pieciem litriem uz simtu šo ceļu spēj veikt arī krietni lētāks auto. Bet pavisam noteikti tas rītu vairāk par “Golf” uz Vācijas bezlimitu “bāņa” (tādi vēl palikuši).
Kā šis digitalizēts?
Vispārākajā līmenī. Panelī nevienas klasiskas pogas vai slēdža vairs nav. Meklē “Radio SWH” milzīgā skārienjutīgā ekrānā, nevis neskatoties nospied vecā rādžiņa piekto pogu. Labi, ka displejs nav pārāk augstu pacelts un man vajadzīgo plašo redzeslauku nesašaurina…
Labi, neturpināšu īgņoties. Kopumā “Golf 8” informatīvie ekrāni ir visai tīkami. Varbūt pēc kāda mēneša pie tiem pierastu. Un nav jau tā, ka pogslēdži pavisam padzīti. Ir tādu vesels pulks uz stūres rata. Jāatrod tikai īstais. Jāpiešaujas… Ja, protams, gribi. Ja gribi (pirms “piešauties”) par to visu maksāt.
“Golf 8” nav lēts auto. Pati pieticīgākā šī jaunuma versija tikai simboliski palien zem 20 tūkstošu sliekšņa. Testētais auto maksā gandrīz 30. Tas ir slieksnis, pie kura jau var sākt domāt par pilnībā elektrisku braucamo. Tikpat lielu un komfortablu. Un patiešām ekoloģisku.
