Juris Lorencs: Kurdi – lielākie ieguvēji no Tuvo Austrumu konflikta 5
Divdesmitajā gadsimtā latviešiem divas reizes izdevās iegūt kāroto neatkarību. Gan 1918., gan 1991. gadā mūsu tauta prata izmantot unikālas situācijas, kas vēsturē negadās visai bieži, – Krievijas impērijas un Padomju Savienības sabrukumu.
Šķiet, šodien tas var izdoties arī kurdiem. Ja mēs paraugāmies uz pilsoņu kara plosītajām Irāku un Sīriju un uzdodam jautājumu, kas ir šo konfliktu lielākie politiskie ieguvēji, tad atbilde ir – kurdi. Lēnām, ar mokām un milzīgiem cilvēku upuriem, bet neatlaidīgi uz Irākas un Sīrijas drupām dzimst jauna valsts – Kurdistāna. Iespējams, šīs valsts saullēktu tuvinās arī 24. novembra rītā notikušais incidents – Turcijas notriektā Krievijas militārā lidmašīna.
Ko mēs zinām par kurdiem? Patiesībā pavisam maz. Bet kurdi ir liela tauta, pasaulē viņu ir vismaz 30 miljoni. Visvairāk Turcijā – apmēram 16 miljoni, galvenokārt valsts dienvidaustrumu provincēs, kas robežojas ar Sīriju, Irāku un Irānu. Tāpat kā latviešu, arī kurdu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes un daudz vairāk atšķiras no turku un arābu valodām nekā, piemēram, krievu no angļu.
Irākas ziemeļos jau pastāv “de facto” neatkarīga valsts – Irākas Kurdistāna. Tai ir daudzi neatkarības atribūti – parlaments, valdība, policija, armija un, saprotams, arī himna un skaists karogs, kurā attēlota saule. Līdzīgu valstisku veidojumu patlaban cenšas izveidot arī Sīrijas ziemeļos dzīvojošie kurdi.
Kurdu nostiprināšanās Irākā un Sīrijā stiprina arī Turcijas kurdus – politiski, militāri un morāli. Turcijas valdībai lielas problēmas sagādā aizliegtā “Kurdistānas strādnieku partija” un tās bruņotais spārns – desmit tūkstoši vīru un sievu lielā “Kurdistānas atbrīvošanas armija”, kas rīko uzbrukumus Turcijas armijas daļām. Dzimstība patriarhālajās, pārsvarā lauku ciematos dzīvojošajās kurdu ģimenēs ir gandrīz divkārt augstāka nekā turkiem, tāpēc viņu procentuālais īpatsvars valstī tikai pieaug. Modernās tehnoloģijas – satelītu televīzija, internets un mobilie sakari – noārda valstu robežas, kas savukārt sekmē kurdu vienotību. Daži ārpus Turcijas veidoti satelītu kanāli 24 stundas diennaktī raida patriotisku dziesmu klipus, kas uzņemti slepenās partizānu nometnēs.
Lai arī novembra sākumā notikušajās Turcijas parlamenta vēlēšanās prezidenta Redžepa Erdogana izlolotā “Taisnīguma un attīstības partija” valstī kopumā guva uzvaru, tā tomēr pārliecinoši zaudēja kurdu apdzīvotajās Turcijas provincēs. Tur uzvarēja kurdu intereses aizstāvošā “Demokrātiskā tautu partija”, tā uzskatāmi parādot valsts etnisko sašķeltību.
Tūlīt pēc vēlēšanām Erdogans piedraudēja sarīkot militāru operāciju Sīrijā, lai nepieļautu vēl vienas “de facto” neatkarīgas kurdu valsts izveidošanos. Bet patiesībā Turcija ir iespiesta stūrī, tā sakot – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp! 10. oktobrī notikušo terora aktu Ankarā, kas atņēma 102 cilvēku dzīvību, sarīkoja “Islāma valsts”. Tajā pašā laikā Ankara joprojām turpina flirtēt ar “Islāma valsti”, jo tā cīnās gan ar kurdiem, gan vēl vienu Turcijas ienaidnieku – Sīrijas prezidentu Asadu. Bet Irākas un Sīrijas kurdu formējumi, kā arī Asada armija patlaban ir vienīgie reālie spēki, kas spēj ar ieročiem rokās stāties pretī jaunizceptajam “halifātam” uz sauszemes. Krievi, amerikāņi un franči vismaz pagaidām aprobežojas vien ar gaisa triecieniem.
Turcijas uzbrukums Sīrijas kurdiem nozīmētu gan “Islāma valsts” nostiprināšanos, gan situācijas destabilizāciju Turcijas iekšienē. Plaši nemieri kurdu apdzīvotajos reģionos (līdzīgi tiem, kādi notiek Izraēlas okupētajās Palestīnas teritorijās) centrālajai varai Ankarā būtu milzīga, patiesībā neatrisināma problēma. Atšķirībā no Izraēlas Turcijā nav iespējams uzcelt žogu, kas nodalītu abas tautas.
Jau izskan viedokļi, ka vislielākā Krievijas atriebība par Turcijas notriekto lidmašīnu būšot slepens atbalsts kurdu separātistiem. Bet, ja “kaut kas” sāksies arī Turcijā, tad pašreizējie bēgļu plūdi mums šķitīs vien neliels strautiņš salīdzinājumā ar iespējamo lavīnu, kas var gāzties pāri Eiropas robežām. Nemaz nerunājot par to, ka atklāts militārs konflikts starp Turciju un Krieviju NATO līguma dēļ automātiski nozīmētu arī karu starp Latviju un Krieviju.
