Juris Lorencs. Kurdistānas neatkarība – paralēles ar Latviju 2
Un tā kļuvuši zināmi 25. septembrī notikušā Irākas Kurdistānas neatkarības referenduma provizoriskie rezultāti. No 5, 2 miljoniem iespējamo balsotāju pie urnām devušies 72 %. Par neatkarību nobalsojuši 95 %. Tas ir vairāk nekā pārliecinoši.
Vispirms neliela izziņa: Tuvajos Austrumos (Turcijā, Sīrijā, Irākā, Armēnijā un Irānā) patlaban dzīvo ap 30 miljoni kurdu. Viena no lielākajām pasaules tautām, kurai nekad nav bijis savas neatkarīgas valsts. Visvairāk viņu ir Turcijā – apmēram 16 miljoni, galvenokārt valsts dienvidaustrumu provincēs. Kurdi nav ne turki, ne arābi, ne arī persieši. Līdzīgi kā latviešu, arī kurdu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Izskata ziņā kurdi atšķiras gan no turkiem, gan arābiem, viņu starpā ir daudz cilvēku ar zaļām, pat zilām acīm.
Kurdu ceļā uz neatkarību var saskatīt dažas paralēles ar Latviju. Saskaņā ar PSRS konstitūciju Latvijas PSRS formāli bija neatkarīga valsts, kas “brīvprātīgi” iekļāvusies lielākā veidojumā- Padomju Savienībā. Saprotams, neatkarība bija tikai “uz papīra”. Un tomēr nevar noliegt, ka dažās jomās latvieši baudīja samērā lielu autonomiju, vispirms jau izglītības un kultūras politikā. Līdzīgi tas ir šodienas Irākas Kurdistānā. Tai ir daudzi neatkarības atribūti – parlaments, valdība, policija, sava armija un, saprotams, arī himna un skaists karogs, kurā attēlota saule.
Nupat notikušais referendums man mazliet atgādina Latvijas Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju un 1991. gada 3. marta tautas nobalsošanu, faktiski referendumu, ko tolaik, lai pārāk neaizkaitinātu Maskavu, kautrīgi dēvēja par “aptauju”. Arī 4. maija deklarācija ievadīja vien pārejas periodu uz pilnīgu neatkarību, savukārt 3. marta balsojums nozīmēja papildu argumentu mūsu strīdā ar Maskavu un skaļākus klauvējienus pie Rietumu valstu tolaik vēl aizslēgtajām durvīm.
Ja Maskavā 1991. gada 19. augustā nebūtu noticis pučs, kura laimīgas izgāšanās dēļ “vienotā un nedalāmā” sāka brukt līdzīgi kāršu namiņam, Latvija visdrīzāk sasniegtu kāroto neatkarību ilgā un nogurdinošā sarunu procesā ar centrālo varu Maskavā. Toreiz mēs ar to rēķinājāmies. Tieši tāpat šodien rīkojas Irākas kurdi. To politiskā vadība paziņojusi, ka plāno sākt sarunas ar Bagdādi par pilnīgu neatkarību, un referenduma rezultāti šajā procesā būšot svarīgs arguments.
Tikai dažas Rietumu valstis pirms PSRS sabrukuma uzdrošinājās atzīt Lietuvas neatkarību “de fakto”- Islande, Dānija, Slovēnija un Horvātija. Latviju, kas atradās “pārejas periodā”, sāka atzīt vien pēc 23. augusta. Dažas dienas pirms tam, 21. augustā, Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu, kas izbeidza “pārejas periodu”, faktiski pasludinot pilnīgu neatkarību. Šodien tikai viena pasaules valsts izteikusi atbalstu iespējamai Kurdistānas neatkarībai- Izraēla. Vienīgais kurdu mierinājums- Izraēla ir maza, bet ietekmīga.
Līdzīgi kā Atmodas laikā, kad teju no visas pasaules skanēja aicinājumi “nešūpot” Gorbačova laivu, šodien dzirdam kurdiem adresētus brīdinājumus nespēlēties ar uguni Tuvo Austrumu pulvera pagrabā. Kas zin, vai viss nebeidzas ar eksploziju, kurā līdzi Irākai tiek parauta Sīrija, Irāna, Turcija, pat Armēnija un Azerbaidžāna. Nupat, 25. septembrī notikusi Turcijas un Krievijas prezidentu telefona saruna. Viena no apspriestajām tēmām- referendums Kurdistānā. Pēc sarunas paziņots, ka 28. septembrī Vladimirs Putins pēkšņā “darba vizītē” Ankārā apciemošot savu Turcijas kolēģi Redžipu Erdogānu. Izskatās, ka lietas tiešām “piedeg”.
Bet ko saka Latvija? Mūsu valsts nostāja mainās līdzi laikiem un statusiem. Ja 1990- to gadu sākumā, kad Latvija vēl cīnījās par neatkarību, Tautas Frontes vai LNNK politiķiem jautātu, ko viņi domā par Kurdistānas neatkarību, tad atbilde visdrīzāk skanētu- “esam par”. Šodien vismaz oficiālā Latvija (kas kopā ar Turciju atrodas vienā aizsardzības organizācijā- NATO) ir par Irākas teritoriālās vienotības saglabāšanu, tātad faktiski pret Kurdistānas neatkarību.
Man pašam gan šķiet, ka cilvēki ielās domā savādāk. Bet varbūt es kļūdos?
