Kurdi protestē pret vēsturisko netaisnību 0
ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums izvest amerikāņu spēkus no Sīrijas un tādā veidā izbrīvēt ceļu Turcijas iebrukumam kurdu kontrolētajās teritorijās šajā kara plosītajā Tuvo Austrumu valstī ir izpelnījies plašu nosodījumu gan Amerikā, gan citviet.
Kurdus atstāj bez savas valsts
Kurdi bija galvenais spēks, kas palīdzēja ASV cīņā pret teroristu grupējumu “Islāma valsts”.
Kurdu zemessardze karā pret džihādistiem zaudēja 11 000 karotāju. Tomēr tagad, kad “Islāma valsts” ir gandrīz pilnībā sakauta, vajadzība pēc kurdu palīdzības ir mazinājusies. Trampa spertais solis arī nav pirmā reize, kad kurdi tiek nodoti. Tas liek atcerēties šīs tautas parunu, ka “kurdu vienīgie draugi ir kalni”.
Kārtējo reizi pārējai pasaulei arī tiek atgādināts, ka kurdi, kas ir ceturtā lielākā etniskā grupa Tuvajos Austrumos, ir liela tauta bez savas valsts. Kopskaitā aptuveni 40 miljoni kurdu kompaktā teritorijā apdzīvo Irāku, Irānu, Sīriju un Turciju, bet neviena no šīm valstīm nav gatava dot viņiem vismaz autonomijas tiesības.
Kurdi neatkarību ir centušies panākt jau kopš 19. gadsimta beigām. Pēc Pirmā pasaules kara tika dalīta karā zaudējusī Osmaņu impērija, un miera sarunās tika apspriestas iespējamās Kurdistānas robežas. 1920. gadā noslēgtajā Sevras miera līgumā Rietumu sabiedrotie ieplānoja kurdu valsts izveidi.
Šīs cerības nepiepildījās, un 1923. gadā noslēgtajā Lozannas miera līgumā, kurā tika noteiktas mūsdienu Turcijas robežas, kurdu valsts vairs paredzēta netika.
Kurdu tiesības visās četrās viņu apdzīvotajās valstīs tika ierobežotas. Piemēram, Turcijā kurdus gadu desmitiem ilgi centās pārturkot, kurdu valodas lietošana un kurdu vārdu došana bērniem tika ierobežota, bet paši kurdi tika saukti par “kalnu turkiem”.
ASV izmanto kurdus savās interesēs
Trampa lēmums izvest ASV spēkus no Sīrijas nav pirmais gadījums, kad Baltais nams nolemj kurdus atstāt likteņa varā. Pagājušā gadsimta 70. gados ASV atbalstīja šaha režīmu Irānā pret Irāku un militāri atbalstīja Irākas kurdus, norāda laikraksts “Guardian”. Tomēr 1975. gadā Irāka un Irāna panāca izlīgumu, un ASV finansējums un ieroču piegādes Irākas kurdiem apsīka.
Vēlāk amerikāņi jau krietni pozitīvāk skatījās uz Irākas līdera Sadāma Huseina režīmu. ASV prezidenta Ronalda Reigana administrācija atbalstīja Huseinu viņa karā pret jauno Irānas Islāma Republiku, lai arī Huseins ar ķīmiskajiem ieročiem iznīcināja kurdus kampaņā, ko Irākas tiesa šobrīd atzinusi par genocīdu.
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Huseins pret kurdiem sāka ofensīvu, kurā aptuveni 180 000 kurdu zaudēja dzīvību vai pazuda bez vēsts. Irākas valdība karā pret kurdiem izmantoja arī ķīmiskos ieročus, īpaši Halabdžas pilsētā 1988. gadā, nogalinot aptuveni 5000 cilvēku.
Huseina lēmums 1990. gadā iebrukt Kuveitā savukārt padarīja viņu par ASV ienaidnieku.
ASV vadītā koalīcija padzina Irākas armiju no Kuveitas, un Džordža Buša vecākā administrācija iedrošināja Irākas kurdus un šiītus sacelties pret Huseina režīmu. Lai arī uz laiku kurdiem Irākas ziemeļos izdevās panākt autonomiju, ASV atbalstu viņi nesaņēma un tika sakauti. Pēc sacelšanās apspiešanas 1991. gadā aptuveni pusotra miljona Irākas kurdu bija spiesti bēgt uz Turciju un Irānu.
Kurdus šķir citu valstu robežas
Lai arī vēsturiski kurdi Irākā ir cietuši ļoti daudz, šobrīd tieši tur pēc Huseina režīma gāšanas 2003. gadā viņi bauda plašākās politiskās tiesības salīdzinājumā ar trim kaimiņvalstīm, atzīmē raidsabiedrība “Amerikas balss”.
2005. gadā pieņemtā Irākas konstitūcija atzina kurdu valodu līdzās arābu valodai kā vienu no valsts oficiālajām valodām, kā arī atzina oficiālu Kurdistānas reģionu, kam ir pašam savi bruņotie spēki “Pešmerga”. “Islāma valsts” pieņemšanās spēkā novājināja Irākas valdību, kas savukārt ļāva nostiprināties Irākas kurdu spēkiem. Referendumā 2017. gada septembrī Irākas kurdi pat nobalsoja par reģiona neatkarību, tomēr centrālā valdība Bagdādē nav ļāvusi īstenoties šiem centieniem.
Šobrīd uzmanības centrā nonākušo Sīrijas kurdu liktenis lielā mērā ir saistīts ar Turcijas bažām par tās teritorijā dzīvojošo kurdu neatkarības centieniem.
Kurdu nacionālistu cīņa Turcijā uzliesmoja pagājušā gadsimta 80. gados, kad Abdullas Odžalana dibinātais grupējums Kurdistānas Strādnieku partija (PKK) izvērsa bruņotu cīņu par neatkarīgu Kurdistānu Turcijā, bet pievienojot tai arī Sīrijas, Irākas un Irānas teritorijas. 1999. gadā Odžalanu notvēra Turcijas izlūkdienesti, un šobrīd viņš izcieš mūža ieslodzījumu. Turcijas un PKK karā 35 gadu laikā dzīvību ir zaudējuši aptuveni 40 000 cilvēku. Turcija, ASV un Eiropas Savienība PKK ir atzinušas par teroristu grupējumu.
NATO vajadzīga vienotība
“Islāma valsts” pieņemšanās spēkā 2013. un 2014. gadā un ievērojamu teritoriju sagrābšana Sīrijā un Irākā lika Savienotajām Valstīm meklēt sabiedrotos reģionā. ASV toreizējais prezidents Baraks Obama 2014. gadā cīņā pret džihādistiem nolēma atbalstīt Sīrijas kurdu kaujinieku formējumu “Tautas aizsardzības vienības” (YPG). Turcija iebilda pret ASV lēmumu sadarboties ar YPG, kā alternatīvu piedāvājot citus vietējos spēkus, tomēr Vašingtona nebija pārliecināta, ka tie būs pietiekami “mēreni”.
Turcijas prezidents Redžeps Erdogans iebilda pret amerikāņu sadarbību ar YPG, jo kurdu zemessardze esot saistīta ar PKK. Vašingtona nav atzinusi YPG par teroristu organizāciju, kas ļāva amerikāņiem attaisnot sadarbību ar šo kurdu formējumu. Tomēr reālā situācija nav tik vienkārša. Kā laikrakstā “The Washington Post” norāda domnīcas “Brookings Institution” pētniece Amanda Slouta, PKK un YPG ir kopīga komandstruktūra un abu vienību kaujinieki pārvietojas no viena grupējuma uz otru. Turcija bažījas, ka ASV palīdzība YPG Sīrijā var iedrošināt PKK atsākt cīņu Turcijā.
ASV domstarpības ar Turciju, kas ir Ziemeļatlantijas savienības dalībvalsts kopš 1952. gada, ir sarežģījusi NATO partnervalstu attiecības ļoti atbildīgā brīdī, kad nepieciešama Rietumu vienotība pretstāvē Krievijas izaicinājumiem.
