Kurbads cērt simtniekā 2
Būt klāt 3. jūnija ekskluzīvajā brīvdabas metāloperas izrādē “Kurbads. Ķēves dēls” Limbažos bija tikpat kā piedzīvot mazo Vudstoku.
Līdzību gana daudz, pietiek nosaukt vien trīs lietas: vienīgi ar Dziesmu svētkiem salīdzināmā īpašā kopības sajūta, bioloģiskās ciešanas un elki uz skatuves. Arī Vudstokā nebija kur pačurāt un nepietika ko padzerties. Limbažos visu varēja izmērīt pūķos. Ja garām pagāja kāds ar frī kartupeļu šķīvi, alus vai kafijas glāzi rokās – tas ir gatavs cīnītājs. Ja kādam izdevās izturēt otru pārbaudījumu – sagaidīt savu kārtu pie tualetēm – trejgalvu pūķis uzvarēts! Ja abus – tā jau ir īsta pašaizliedzība, jo realitātē tas varētu nozīmēt neredzēt patiešām izcilo izrādi.
Minūtes piecpadsmit pirms “Skyforger” un aktieru uznākšanas it kā nekas nenotiek. Skaņu un gaismu prelūdijā var atpazīt agru rītu: aust gaisma, iedunas pirmatnējas dabas skaņas un uzlecošo sauli sveic putnu sasaukšanās (nemieru vēstoša, ja ieklausās). Jau drīz caur skatītāju piectūkstošgalvu pūli arvien nekaunīgāk ložņā balti prožektoru stari (gnīdas saules brunčos) un arvien skaļāk sasaucas vilki vai vilkači, uzstājīgi pārmācot putnu balsis. Tā ir zīme par nenovēršamo un mūsu – pūļa – līdzatbildību tajā, kas tūlīt sekos.
Bet iesākumā bija vārds. Atcerieties to – Ansis Lerhis-Puškaitis! Viņš bija tas, kurš 1891. gadā uzrakstīja teiku par Kurbadu. Tukuma novada Džūkstē ir Pasaku muzejs, kur Kurbadam veltīta īpaša ekspozīcija i ar raganas bizi, i zobenu, i videozāli. Sekojot publikācijām par “Skyforger” izrādi, uzzinu, ka Pumpurs “Lāčplēsi” un Puškaitis “Kurbadu” uzrakstīja vienā laikā. Populārs kļuva tikai “Lāčplēsis”, jo Pumpurs apgrozījās literārajā elitē, kas viņa darbu virzīja, Puškaitis – ne! Gaišajiem prātiem nav bijis šaubu, ka “Kurbads” episki ir spēcīgāks stāsts – arī pats varonis nesalīdzināmi stiprāks un mērķtiecīgāks. Kaut vai tāpēc, ka supermena Lāčplēša spēks neiztur pārbaudījumu ar sievietēm. Zemtekstos ģeniāls ir arī pats stāsta sākums, ko, lasot “Kurbadu”, mēdzam laist gar ausīm; proti, viņš piedzima, ķēvei apēdot zivs ķidas. Tās pašas zivs ķidas, no kuras ne kumosu nedrīkstēja baudīt neviens cits kā vien saimniece, kura gribēja bērnu. Bet noēdās arī virēja (lai gan zināja, ka nedrīkst), kamēr pati saimniece neaizdomājās, ka “ne kumosiņa” – tas nozīmē arī ķidas un zvīņas. Dēli piedzimst gan saimniecei, gan virējai, gan ķēvei. Un, kā jau tas izsenis notiek – divas trešdaļas tautas ir savtīgi morāli vārguļi, kas drīzāk kļūs par gnīdām saules brunčos nekā pacels zobinu, un viens tāds Kurbads, kurš cīnās par visiem, kamēr tie visi i netaisās iestāties par vienu. “Kurbads. Ķēves dēls” ir stāsts par nerimstošu karu, un galvenā varoņa biogrāfija atgādina skotu nacionālā varoņa Drošsirža (Viljama Vollesa) dzīvi, kurš 13. gs. beigās vadīja skotu pretošanos angļu varai Pirmā Skotijas neatkarības kara laikā. Volless uzauga aizbildniecībā, arī viņam bija divi brāļi un arī viņa vadītais karaspēks izšķirošā cīņā uzvarēja krietni prāvāko angļu armiju (nocirta pūķim deviņas galvas).
Neslēpšu, ka par metāloperas izrādi esmu stāvā sajūsmā. Tas bija zvērā labi! Baidījos, ka būs pārsātināts ar simboliem, šabloniem, štampiem; tā, lai visiem viss skaidrs. Man derdzas jebkurš mākslas veids, kas dur ar pirkstu acī vai ielej ar karoti mutē, tādējādi pazemojot skatītāju, lasītāju vai klausītāju. Režisore Inga Tropa ar simboliem un zemtekstiem rīkojusies gudri un gaumīgi. Salīdzinot ar, piemēram, pasaulslaveno “Operas spoku” Londonā, kas manipulē ar izskaitļotām skatītāju emocijām un izmanto pārbaudītus štampus, mūsu “Kurbads” ļauj skatītājam pašam domāt un apjēgt. Stāsts bija izstāstīts vienkārši, bet vienlaikus spēcīgi, izmantojot vien trīs elementus: “Skyforger” dziedājumu, teicēju un dejas ar niansēm bagātu horeogrāfiju (Guntis Spridzāns, Liene Stepena un Liene Grava), kas arī bija īstā izrāde, ja vien skatītājs dejas neuztvēra kā šovu vai kečupa kaudzi frī kartupeļiem. Tie, kas izrādi skatījās pie pašas skatuves, stāsta, ka redzēt katru dejotāju kustību – tā bijusi bauda! Pārdomāti izstrādāta teicējas (Zane Jančevska) loma. Lai gan uz skatuves viņas klātbūtne konceptuāli ir pasīva, taču viņa nav tikai balss. Simboliski piepildīta ir katra viņas intonācija, katrs sīkākais žests.
Arī scenogrāfija (Uģis Bērziņš) – miljons!!! It kā vienkārši, bet tajā pašā laikā – novatoriski. Skatuve būvēta trīs stāvos (gribas teikt – līmeņos) ar centrālo tēlu – koku. Domājošam skatītājam nav grūti atšifrēt, kāpēc kāda epizode notiek kādā no līmeņiem. Jā, tie ir simboli, bet tikpat gudri kā tautasdziesma. Svarīgs bija skatītāju attālums no skatuves. Izrādi skatījos pļavas vidū – lieliski varēju novērtēt trīslīmeņu ieceri, taču gāja secen daudzas horeogrāfiskas detaļas, un diemžēl video projekcija uz lielā ekrāna neatrādīja daudzus obligātus tuvskatus. Scenogrāfijā ietilpst arī gaismas un pirotehnika. Nezinu, uz kādu simtgades salūtu bija sacerējušies tie, kas jutās vīlušies, bet ordenis jāpiešķir ieceres īstenotājiem arī šai kategorijā – ne par maz, ne par daudz. Šai metāloperā arī gaismas un dzīvās ugunis bija sava veida teicēji. Un, ja teicējs pārkliegtu pašu notikumu, vai tā būtu laba režija? Iecere nav bijusi publiku izklaidēt ar šovu, bet izstāstīt Kurbada teiku tā, lai to sadzird, saredz, nolasa, neapžilbinot acis. Lielas lietas izdarīt vienkārši un vienkāršas lietas pārvērst par lielām – tas ir tikpat grūti, kā uzvarēt deviņgalvu pūķi. Izrādes “Kurbads. Ķēves dēls” radošajai grupai tas ir izdevies. Bravo! Ja tāds ir Latvijas simtgadei veltīts uzvedums, tad – simtniekā!
