Kuram politiķim gan nav ienaidnieku 0
Piebildes pie V. Sprūdes raksta “Noslēpumainais Alfrēds Bērziņš” (“Latvijas Avīze” 16.07.2012.) . Pēdējā laikā Latvijā negatīvi novērtē valsts neatkarības laika darbiniekus, bieži vien nebalstoties uz faktiem, bet atsevišķu cilvēku nostāju. Tanī pašā laikā godina tos, kuri okupācijas laikā vai jau Latvijas neatkarības laikā aizstāvējuši komunistu viedokli.
Arī rakstā par Alfrēdu Bērziņu tas manāms. Jau raksta sākumā minēts, ka viņš no aizsargu štāba darbinieka kļuvis par iekšlietu viceministru ar ministra tiesībām. Jāprecizē, ka ministra tiesības viņš ieguva tikai 1935. gada 12. jūlijā. Pirms 1934. gada 15. maija Alfrēds Bērziņš bija Saeimas deputāts, kam 1934. gadā uzticēja pieprasīt uzticības balsojumu A. Bļodnieka valdībai un arī aizstāvēt K. Ulmaņa pēdējās parlamentārās valdības deklarāciju. Tas norāda, ka viņš jau 4. Saeimā bija ieguvis statusu.
Ārzemju pārstāvju Latvijā ziņojumi savām valdībām ne vienmēr bija precīzi, jo viņi nebija iedziļinājušies attiecīgos jautājumos. Daļa uzturēja kontaktus ar vācu minoritāti, kura vairākumā nebija labvēlīgi noskaņota pret Latviju.
Ilgvars Butulis raksta, ka A. Bērziņš nav simpatizējis Jūlijam Auškāpam un Augustam Tentelim. Kur ir pierādījumi šim apgalvojumam? Cik zinu, viņš abus šos zinātniekus ļoti cienīja. Abi bija bijuši izglītības ministri un Latvijas Universitātes rektori. Personīgās sarunās Bērziņš man to arī apliecināja.
A. Bērziņa sēdēšana blakus K. Ulmanim 1940. gada 15. maija aktā esot “uztverta kā zīme”. Kas to tā uztvēris? Citos sarīkojumos un aktos blakus sēdēja citi ministri. Kāpēc to neuzskatīja par zīmi?
Cik zināms, sēdē, kur piešķīra Tēvzemes balvu, A. Bērziņš par vienu no K. Ulmaņa izteiktiem kandidātiem nebalsoja. Pēc sēdes K. Ulmanis viņam to asi pārmetis. Domāju, ka ar labvēlības žestu aktā K. Ulmanis šīs domstarpības gribēja izlīdzināt.
Ilgvars Butulis min, ka Alfrēds Bērziņš nepaticis militārajām aprindām. Droši vien kādiem viņš nav paticis, bet ar jaunākajiem virsniekiem kā karaskolas pirmā izlaiduma absolventiem viņam bija tuvas un labas attiecības. Tāpat ar ģenerāli Krišjāni Berķi, ģenerāli Hugo Rozenšteinu un citiem augstākajiem Latvijas virsniekiem. Butuļa secinājums neatbilst faktiem.
Trimdā A. Bērziņš ilgus gadus darbojās Amerikas Latviešu apvienībā (ALA), Apspiesto Eiropas tautu asamblejā, Apvienotajā Amerikas baltiešu komitejā. Man bija izdevība ar viņu kopā darboties Latviešu apvienības valdē un Apspiesto Eiropas tautu asamblejā. Varu teikt, ka viņam bija izcilas spējas apvienot dažādus viedokļus un atrast visiem pieņemamus atrisinājumus. No strauja politiķa viņš bija kļuvis par nopietnu valstsvīru, kura darbs bija veltīts latviešu tautas labākai nākotnei.
Protams, viņam bija arī pretinieki un pat ienaidnieki, bet kuram politiķim tādu nav, sevišķi tik izteiktam kā A. Bērziņš.
Kārļa Ulmaņa simt gadu atceres pasākumos viņš nolasīja 17 referātus, kuri visi bija ļoti labi apmeklēti. Paredzēto astoņpadsmito viņš nepaspēja nolasīt, jo dažas dienas pirms tam aizgāja mūžībā.
Ilgvars Butulis izsaka viedokli, ka A. Bērziņš ir bijis “dubults vai trejāds aģents”, piemetinot, ka tam nav pierādījumu. Ja nav pierādījumu, tad nedrīkst cilvēku apvainot. Pilnīgi neloģisks ir secinājums, ka “nieka aizsargu komandierus” apcietināja, bet viņš “aizlaidās”.
A. Bērziņš Latviju nelegāli atstāja 1940. gada 1. jūlijā kopā ar ģenerāli Krišjāni Berķi. Līdz tam lielākas apcietināšanas nebija sākušās un arī “nieka aizsargu komandieri” vēl nebija apcietināti. Tā profesora I. Butuļa “viedoklis” ir bez kāda pamatojuma.
Ģimenes aicināts, ģenerālis K. Berķis atgriezās Latvijā, kur viņu jau 1940. gada jūlijā apcietināja, izveda un 1941. gada decembrī viņš Permā nomira.
Maija Einere kļūdās, sakot, ka A. Bērziņa apcietināšanā Berlīnē vainojams A. Valdmanis. No Latvijas nekāda denunciācija nevarēja notikt. Bērziņu apcietināja 1941. gada janvārī, kad Latvija bija Padomju Savienības okupācijā. Neviens A. Bērziņa nelabvēlis Latvijā nevarēja zināt, ka viņš pēc sūtņu konferences Ženēvā caur Vāciju atgriezies Zviedrijā.
Uz latviešu denunciācijas pamata viņu gan aizturēja amerikāņi 1946. gada februārī Vācijā Hanovā. Tas notika Latviešu centrālās padomes sesijas laikā. Acīmredzot kādam vai kādiem A. Bērziņa piedalīšanās sēdē varēja traucēt viņu mērķu sasniegšanai.
Ir nepieciešams interesēties par Latvijas pagātni, bet visiem atzinumiem vajadzētu balstīties uz faktiem, ne uz atsevišķu personu izteikumiem vai uz personiskām un politiskām simpātijām.
Redakcijas piebilde. Autors ir kādreizējā Valsts kancelejas direktora un ministra Dāvida Rudzīša dēls, viens no četriem Kārļa Ulmaņa krustdēliem.
