Kurai krievu pasaulei ekonomiski jāpieslej Latvija? 0
Zīmīgi, ka ik gadu te vienā, te otrā Eiropas pilsētā parādās Annas Poļitkovskas laukums vai iela, kādas ir, piemēram, Milānā un Tulūzā. Taču viņas vārdā tikušas nodēvētas arī, teiksim, mazpilsētu promenādes un sīku municipalitāšu bibliotēku lasītavas.
Francijā vien ir vismaz desmit šādas publiskas vietas, un nupat nogalinātās žurnālistes sestajā piemiņas gadskārtā 7. oktobrī tām pievienojās laukums Montrejā. Krievijas žurnālistes Poļitkovskas dzīve, šķiet, ar šīm Rietumeiropas pilsētām vai pilsētiņām nav bijusi saistīta. Taču visiem saistošs liekas viņas liktenis un darbs, kuru atceroties diezgan regulāri tiek rīkotas dažādas konferences, diskusijas.
Tas viss norit patālu no Maskavas, kur viņu arī piemin bijušie kolēģi un entuziastu pulciņi, bet ne varas aprindas, un, protams, tālu no Poļitkovskas aprakstītās Čečenijas, kur tikuši nogalināti vairāk cilvēku, nekā tagadējos karos Lībijā un Sīrijā kopā ņemot.
Latvijā ir izdotas viņas grāmatas un rādīta daža laba viņai veltīta dokumentālā filma (šķiet, gan tikai šveiciešu režisora Ērika Bergkrauta filma “Vēstule Annai” Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā). Tomēr rodas iespaids, ka kaut kas tiek palaists garām, un tas attiecas ne jau uz šo spilgto personību vien. Drīzāk atkal jārunā par Latvijas informācijas telpu, kādas mums esot pat divas. Tajā, kurā ir izmitināti varonīgo čekistu tēli un Putins lido dzērvju kāss priekšgalā, īsti neatliek rūmes Maskavas “Memoriālam”, bijušajam politieslodzītajam Sergejam Kovaļovam un rakstniekam Vladimiram Voinovičam. Jau minēto un vēl daudzu citu personu, tā teikt, politiskais “krieviskums” laikam tiek apšaubīts. Ja Saharova balvas un Lietuvas Brīvības prēmijas laureāts Kovaļovs dzīvotu Latvijā, Jānis Urbanovičs viņu varbūt ierindotu pie “krievsiem”. Katrā ziņā šie cilvēki – un viņu nav mazums – stāv tajā pusē, kuras idejas pie mums attiecīgajā auditorijā nav pieprasītas. Bet, ja arī būtu, diez vai tās tiktu īpaši tiražētas. Tāds uzstādījums…
Atliek t. s. latviskā informācijas un kultūras telpa, kur šis intelektuālās un politiskās domas strāvojums varētu izpausties vai vismaz tikt plašāk atspoguļots, tomēr arī šeit tā klātbūtne, salīdzinot ar Rietumeiropu, ir visai pieticīga.
Rodas iespaids, ka Brisele vai Parīze ir daudz ieinteresētākas dot vārdu, nerunājot par atbalstu, Krievijas demokrātiskajam spārnam nekā lielās kaimiņzemes telekanālu maigās varas pārklātā Latvija. Varbūt tas daļēji ir izskaidrojams ar mūszemes arvien ietekmīgo cilvēku un viņu uzraudzīto partiju un ietekmes tīklu – kā lai to labāk pasaka – pragmatismu. Jo tāds “Memoriāls” ne tev kravas piegādās, ne gāzi, ja nu vienīgi represēto latviešu sarakstus, turklāt Krievijā šādas organizācijas tagad piežmiedz. Bet, kā sacījis Rīgu nupat apmeklējušais vieslektors, pats Jevgēņijs Primakovs, Latvijas prezidents Andris Bērziņš esot ar viņu bijis pilnīgi vienisprātis, ka “nepieciešams mainīt vairākas nostādnes politiskā plānā, kuras traucē attīstīties abu valstu attiecībām”. Mēs gan īsti nezinām, ko konkrēti Rīgas pils apsolīja “politiskā plānā” mainīt. Bet jāpieļauj – ja Latvijā ar priekšlasījumiem ierastos un tiktu pie prezidenta pieņemta, piemēram, “Helsinku grupas” vadītāja Ludmila Aleksejeva, to droši vien no Maskavas puses uzskatītu par minētajām attiecībām kaitējošu.
Šī ievērojamā padomju disidente un viņas domubiedri, kuru vidū kādreiz bija Anna Poļitkovska, pārstāv gluži citu pasauli – ja vēlaties, tomēr krievu pasauli, nevis Kremļa aprūpēto. Pastāv uzskats, ka Latvija ekonomiski jāpieslej tai, no kuras ieradās Primakovs, tāpēc par (un ar) otru pasauli oficiālā līmenī jārunā pēc iespējas mazāk. Vai varbūt Latvijas politika šajos virzienos kaut kā jāpielāgo viedajam mārketinga trikam “divi vienā”. Kas gan mums reizēm mēdz iesmērēt produktus, kuru saturs ir ne šis, ne tas. Esam vīlušies, tomēr lietojam. Ja tāda – nekāda kļūs valsts pamatvērtību sistēma, arī tā tiks izmantota. Vienīgi izmantotāji nebūsim mēs.
