“Kura zāle izdīga, to ēdām…” Saruna ar Sibīrijas bērnu Mariju Krūmiņu 0
Marijai bija septiņi mēneši, kad 1941. gada 14. jūnijā viņa kopā ar mammu Idu, tēti Edgaru Rumbu, vecomāti un astoņus gadus veco brāli Ansgaru nokļuva uz Sibīriju deportējamo vagonā. Līdz toreizējā Irkutskas apgabala Kanskas stacijai vilciens brauca 18 diennaktis. Vagonā Marija bija vienīgais zīdainītis, kurš izdzīvoja gan šausmu ceļā, gan pēc tā.
Pērn 14. jūnijā Marija Krūmiņa bija to vidū, kurus Valsts prezidents pēc svinīgās ziedu nolikšanas ceremonijas uzņēma Rīgas pilī. Šogad Marija komunistiskā genocīda upuru atceres brīdī nepiedalīsies darba dēļ. Viņa joprojām strādā par acu ārsti – gan pieņem pacientus Dubultu poliklīnikā, Bērnu slimnīcā, Latvijas–Amerikas acu centrā, gan operē, gan labdarības organizācijas mobilajā busiņā dodas pārbaudīt acu veselību bērniem un citiem pacientiem visā valstī.
Kopā ar “Sibīrijas bērniem” Marija sešas reizes ir braukusi uz Sibīriju, 2012. gadā bijusi gan Kanskas stacijā, gan apmeklējusi represēto piemiņas vietu Rešotos, kur lēģerī 1943. gadā nomira tēvs. Edgars Rumba bija luterāņu mācītājs, kura atstāto garīgo mantojumu ar cieņu apgūst mācītāji arī šodien. Nesen Lutera akadēmijas auditorijā tika atklāta Edgara Rumbas 115. dzimšanas dienai veltīta izstāde. Marija pati ir izdevusi tēva dzejoļu krājumu “Es šodien mājās nebūšu”.
Ar Mariju sarunājos gan par Sibīrijā, gan pēc atgriešanās Latvijā pieredzēto (un kā “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas ceļabiedres esam “uz tu”).
Vai pēc 71 gada izkāpjot Kanskas stacijā, kur 1941. gadā izsēdināja tavu ģimeni, centies iztēloties, kā tur izskatījās toreiz?
M. Krūmiņa: Toreiz vezumnieki no kolhoziem un padomju saimniecībām jau laukumā pie stacijas gaidīja atsūtītos. Protams, visi gribēja darbaspēku – vīriešus un jaunas sievietes. Kolhozs, uz kuru veda mūs, atradās apmēram 28 kilometrus no stacijas. Mantas, sievietes un bērnus salika vezumos, vīriešiem bija jāiet kājām. Dzīvošana – zemnīcās, kur ziemā mucā ūdens sasala. Izsūtīšanas naktī izvedējs bija ieteicis, lai paņem līdzi ko siltu, un kažoks mammai kalpoja kā sega, matracis, apģērbs, un tajā pašā viņa atgriezās Latvijā.
Tas, ka vīrieši nebija atšķirti no ģimenēm, 1941. gada deportācijās bija diezgan netipiski.
Mūsu vagons bija vienīgais, kur Torņakalnā vīrieši netika atdalīti. Jo šis vagons bija otrādi ielikts – iekāpšana nebija no perona puses, bet otras. Mamma ar zīdainīti uz rokām nejaudāja iekāpt, un lūgusi, lai kāds no vagona paņem pretī bērnu. Kad Torņakalnā uzraugi sauca, lai vīrieši kāpj ārā, no mūsu vagona neviens neizkāpa.
Ceļā mana mamma vismaz divreiz dienā zīdīja vagona biedrenes – tikko no dzemdību nama izrakstītās Pētersona kundzes pāris nedēļu veco Maijiņu. Man cik nu tur palika piena, tik palika, un man vārīja uz sveces auzu vai citu putraimu putru. Vienīgais, ko pieturvietās varēja dabūt, bija karstais ūdens. Mamma tad skrēja mazgāt autus un sauca, lai bez viņas neaizbrauc. Ja bija nauda, varēja no vietējiem nopirkt kādu siļķi, maizi vai cukuru.
Tēvus no ģimenēm čeka aizveda prom 9. oktobrī un aizsūtīja uz toreizējā Irkutskas apgabala Rešotu nometnēm, kas bija sešas. To ieslodzītie raka zeltu, urānu un mira smagā darba, bada dēļ un tāpēc, ka saslimuši nesaņēma medicīnisko palīdzību. 2012. gadā mums vietējie stāstīja, ka sešus septiņus gadus pirms tam arhīvos varēja gūt izziņas, kur un ar kādu diagnozi ieslodzītie miruši vai nošauti. Taču arhīvi atkal nav pieejami. Kad bijām Kurta Fridrihsona izsūtījuma vietā Meždurečenskā, mums stāstīja, ka latvieši arvien izdzīti vissmagākajos darbos.
1942. gads bija bada gads. Mamma pavasarī ieraka spaini kartupeļu, bet rudenī noraka mazu bļodiņu ar sīkiem “pipariņiem”, nekas nebija audzis. Apbrīnojami, kā mamma mūs visus izvilka. Kad bija iespēja aizvest ko ēdamu, mamma kopā ar manas draudzenes Ineses mammu aizbrauca līdz tiem Rešotiem, nekad vīrus nesatika, bet paciņas drīkstēja atstāt. Tētis vēstulēs sīki uzrakstīja, ko ir saņēmis paciņā, un vienmēr tas bija daudz mazāk, nekā mamma ielikusi.
Reiz abas nebija vakarā tikušas vilcienā un kāda vietējā devusi naktsmājas. Tās dēls, nometnes apsargs, teicis, ka latviešus nekad nevar satikt tāpēc, ka viņus dzen darbos uz tālām taigas vietām. Vecmāmiņa nomira 1942. gada martā, tētis – 1943. gada oktobrī. Fiziski par viņu spēcīgākie vīri – armijas virsnieki, izpletņlēcēji – bija nomiruši jau pirmajā gadā. No tās nometnes dzīvs atgriezās vienīgi Grīnberga kungs, kuru skaistā rokraksta dēļ lika pie kantora darbiem.
Daudzi izsūtītie pārslimoja mokošo malārijas drudzi.
Pirmais saslima brālis, un nebija zāļu, kas palīdzētu veseļoties. Tikai viena no kaimiņienēm – kalmikiete – bija atpazinusi šo slimību un teikusi mammai, lai steigšus meklē hinīnu. Mamma gāja kājām uz Kansku, sadabūja hinīna tabletes un brāli izārstēja. Taču malārija bija atstājusi stipru ceļgalu locītavu iekaisumu.
Vēlāk saslima mamma. Mēs jau bijām aizgājuši no kolhoza uz netālu esošo sovhozu, kur bija vairāk izredžu izdzīvot. Katru trešo dienu pulksten divos mammai sākās malārijas lēkme, tad viņa gāja no darba mājās, gulēja uz kažoka un kaisa drudzī. Reiz atguvusies no tā, ieraudzīja uz palodzes maizi. Sovhozā katram deva 200 gramus rupjmaizes ķieģelīša. Viņa nodomājusi – ja ir jebkāda maize, ticu, ka badā nenomirsim. Ēst gribējās nemitīgi, kura zāle izdīga, to abas ar Inesi ēdām, nesaprazdamas, ko īsti apēdam.
Brālim pēc vairākām ziemām mājā bija jau 11 gadi, beidzot jāatsāk iet skolā, bet ne kolhozā, ne sovhozā skolas nebija. Mamma uzzināja, ka Fiļimonovā ir Vissavienības piena konservu kombināts, kur ražoja kondensēto pienu, sviestu un citus produktus. Viņu kā grāmatvedi tur pieņēma. Ciematā bija skola brālim un bērnudārzs man.
Grāmatā “Skola Sibīrijā” lasīju tavas atmiņs: “Es nevarētu teikt, ka starp bērniem būtu naids. Drīzāk bija tādi kurināti naidi – ka mēs esam fašisti, neuzticami.”
Visvairāk to attieksmi “fašisti, tautas ienaidnieki!” izjuta tie, kuri bija kā bērni tikuši pēc kara beigām atpakaļ uz Latviju, bet 1950. gadā izsūtīti otrreiz. Arī draudzene Inese. Viņus veda pa etapiem gan ar vilcienu, gan smagajām mašīnām, apstāšanās vietās ciematos puikas meta ar akmeņiem, kartupeļiem un ko tik vēl ne, jo “tie taču tautas ienaidnieki, fašisti!”.
Sibīrijas skolas dēļ es ienīdu vēstures priekšmetu. To mācīja skolas partogs Gromovs, pretīgs cilvēks, kurš drausmīgi ienīda mūs, izsūtītos. Klase zināja – ja viņš mani izsauks, tad pusstundu pratinās, pat par to, kas vēl nav mācīts. Sākumā pārdzīvoju, pēc tam tādu vēsturi – kurā gadā kāds kongress noticis – vispār nemācījos.
Brālim arī vienīgo četrinieku – lai izsūtītajam nebūtu jādod medaļa par teicamām sekmēm – ielika priekšmetā “konstitūcija”. Izņemot Gromovu, visi pārēji bija ļoti normāli pedagogi. Literatūras skolotājas dēļ, kura mācīja iemīlēt krievu literatūru, piektajā sestajā klasē zināju no galvas visu “Jevgeņiju Oņeginu”, arī Ļermontova dzejoļus.
Uz iestājeksāmeniem Krasnojarskā brāli un pārējos izsūtītos jauniešus veda no Kanskas stacijas, apsargi līdzi. Pedagoģiskajā institūtā brālim sacīja: “Ticu, tu varētu labi mācīties un pabeigt, bet rēķinies, ka tev nekad dzīvē neļaus strādāt ne par skolotāju, ne pasniedzēju.” Ieteica – mācies par inženieri Meža tehnikas institūtā, taigā inženierus vienmēr vajadzēs.
“Paldies Dievam, tagad ticu, ka mēs tiksim mājās,” sacīja mamma 1953. gadā pēc Staļina nāves.
1954. gadā bērniem sāka dot īstās pases. Inese, kam bija jau 16 gadu, saņēma pasi, un mamma uzticēja viņai mani, trīspadsmitgadnieci, vest uz Rīgu. Vilciena pavadonei samaksāja kādu naudiņu, lai mūs uzpasē. Maskavā bija jāpārsēžas. Vilcienā brauca arī ebreju puisis piecpadsmitgadnieks Ļova. Viņa onkuļa ģimene Piemaskavas vasarnīcā mums deva naktsmājas un palīdzēja nākamajā dienā kompostrēt biļetes uz Rīgu.
Tajā ar Inesīti iebraucām 14. jūnijā tieši 13 gadus pēc izsūtīšanas. Uz staciju atnāca pretī mammas jaunākā māsa Lūcija, kura pazina mani uzreiz, sakot, ka nav vajadzējis meklēt pēc meitenes sarkanā jaciņā un zilos svārciņos (kā bija uzrakstījusi mamma), bet pēc sejas – “nu izspļauts tēvs!”.
Rīgā tev bija grūti atrast skolu, kas vēlētos pieņemt.
“Tev jāiet latviešu skolā!” bija radu vēlējums, kaut gan es latviešu valodas gramatiku nebiju mācījusies. Dzīvojām Miera ielā, apkārt dažādas vidusskolas, bet direktoriem atbilde viena: “Tādi bērni mums nav vajadzīgi!” Lūcijas tante visbeidzot iegāja toreizējā 49. pamatskolā pajautāt, varbūt tur pieņems.
Direktors bija vecāks kungs Indriķis Ansabergs. Viņš paklausījās, ko māku, un, lai izlemtu, kurā klasē ieskaitīt, paaicināja skolotāju Oškalni, kura nodarbojās ar pēceksāmenu bērniem. Izrādījās, ka viņa kopā ar manu tēvu strādājusi Rīgas Skolotāju institūtā. Vasarā viņa man mācīja latviešu valodu un varēju rudenī iet 7. klasē.
Pamatskolu pārveidoja par vidusskolu. Stājoties mediķos, autobiogrāfijā uzrakstīju, ka esmu dzimusi Rīgā, skolas gaitas sākusi 1948. gadā un Rīgas 49. vidusskolu pabeidzu 1959. gadā. Medicīnas institūtā dokumentus pieņēma jauns dakteris, es vaicāju, vai rakstīt par 13 gadiem Sibīrijā. Bija labs cilvēks – paprasīja, vai esmu komjauniete, un uzzinājis, ka ne, ieteica nerakstīt, jo vienāda punktu skaita gadījumā uzņems komjaunieti, nevis mani.
Vēl bija pārrunas ar profesoriem. Mani izvaicāja ļoti vecs profesors, kurš, kā šķita, vairs lāgā nedzirdēja. Prasīja par vecākiem. Teicu, tēvs jau sen miris. Savulaik bijis Latvijas Universitātē profesors. Teoloģijas. Izvaicātājs laikam sadzirdēja, ka “bioloģijas”, un par teoloģiju neko neprasīja. Mamma vēl strādāja, pelnīja pensiju. Brālis (pēc Krasnojarskas) studēja Lauksaimniecības akadēmijā, šīs ziņas par ģimeni profesoram laikam patika.
Bija Berklava laiks, kad represētos tā kā daļēji reabilitēja. Taču daudzi tik un tā baidījās ar mums būt pazīstami. Tāpēc nekādus radu radus neesmu meklējusi, jo laikā, kad palīdzība bija visvairāk vajadzīga, daudzi no mums atkratījās.
Mamma, neraugoties uz diviem pārdzīvotiem kariem un 15 gadiem Sibīrijā, nodzīvoja līdz 84 gadiem, visilgāk no visām septiņām māsām. Sibīriju pārcietušie ir izturīgi.
Reiz, kad gēnu pētniecei teicu, ka Sibīriju pārdzīvojušie ir reti izturīgi cilvēki, viņa iebilda: bet šis secinājums rakstāms aiz komata, svarīgākais pateikt – “tie, kuri Sibīrijā vispār izdzīvoja”.
Jā, jo liela daļa palika tur. Par vīriešiem jāsaka, ka viņi tika aizsūtīti nomiršanai, lemti bada nāvei. Tētis nomira tad, kad mamma slimoja ar malāriju un dizentēriju, un divus mēnešus nebija saņēmis ēdiena paciņu no ģimenes…
Savulaik teici, ka valsts kultūrpolitikā jāpievērš lielāka vērība vēstures atmiņai. Un jāstāsta sava pieredze draugiem, paziņām kā šeit, tā arī ārzemēs. Vai pēdējā laikā ir kas mainījies?
Cilvēki, kas interesējas, tam pievērš uzmanību. Piemēram, mācītāji ir atraduši, ka mans tētis bija pirmais, kurš latviešu valodā sprediķoja Mežaparka baznīciņā. Un pie baznīcas ir pielikta plāksne.
Atceros, kad pirmo reizi Anda Līce vāca represēto atmiņas, meklējām papīru, uz kā “Via dolorosa” sējumus iespiest, maksājām iepriekš, un tāpēc varējām dabūt grāmatas lētāk. Piedāvāju arī darba kolēģiem. Daļa teica – “jā, vēlos”, bet citi atsacīja –”nē, citu bēdas mums nav vajadzīgas”. Šajā ziņā šodien droši vien ir tāpat.
Ja runājam par valdības nostāju – represētajiem pievērš uzmanību, iedod kādu papildu naudiņu. Jūrmalas pašvaldība ik mēnesi katram represētajam pārskaita 72 eiro. Cik jau nu vairs no mums palikuši; pērn salidojumā Ikšķilē no mūsu vagona 1941. gadā deportētajiem piedalījāmies tikai divas.
Fragments no Marijas Krūmiņas uzrakstītajām atmiņām “Sibīrijas maize”
Vietējā veikaliņā no Kanskas veda maizi pulksten piecos no rīta. Brālis Ansgars katru rītu pirms skolas gāja stāvēt maizes rindā, lai varētu dabūt maizi un pulksten astoņos tiktu uz skolu. Tie bija lieli rupjmaizes kukuļi, kas vidū bija jēli un skābi. Brālītis šo maizi drīz vien nevarēja ēst, jo tā dedzināja kuņģi.
Tādēļ māmiņa kaltēja sausiņus. Mazinājās jēluma garša, bet augošam pusaudzim gribējās ēst nemitīgi. Arī miltus vienmēr nevarēja dabūt. Bieži tie bija saluši un tad, vārot putru vai cepot pankūkas, tiem bija nepatīkama salkana garša.
Kad pēc kara varēja dabūt cukurgalvas un gaišākus miltus, Brikovska kundze, kura dzīvoja kopā ar mums, pagatavoja saldu mīklu, tajā iemērca sagrieztās rupjmaizes šķēles, apcepa no abām pusēm, tās ēdām kā kūkas. Kad es sāku iet skolā, man mācības bija otrajā maiņā, reizēm no rīta pēc maizes dabūju iet es.
1950. gadā atkārtoti uz Kansku izsūtīja Inesīti Studāni ar māmiņu. Inesīte tika aizsūtīta uz Latviju 1946. gadā, bet viņas māmiņa aizmuka no Sibīrijas nelegāli. Tā kā Latvijā skauģu un nelabvēļu netrūka, tad viņas 1950. gadā uz to pašu vietu izsūtīja otrreiz. Tā nu reizēm es varēju no Fiļimonovas aizbraukt pie Inesītes ciemos uz Kansku. Tur kādreiz veikalā varēja dabūt baltmaizes “batonus”.
Ļoti kārojās uzēst baltmaizi, abas gājām stāvēt milzu rindās. Mazos bērnus pieaugušie mēdza vienkārši izspiest no rindas. Inesītes mammīte mūs mācīja skaļi kliegt, ja kāds mūs spieda laukā no rindas. Mūsu ciematā Fiļimonovā baltmaizi neatveda nekad.
