– Kādu un kur nākotnē iedomājies savu radošo dzīvi? 0
– Šogad gribu pabeigt bakalaurus, tad divi gadi maģistrantūrā, vēl iespējama doktorantūra. Būtu labi kaut kur nodrošināt dzīvi, lai kaut daļēji varētu būt Latvijā, jo šeit ir mana ģimene – divas māsas, divi brāļi, vecāki. Droši vien muzicēšu Rietumeiropā kādā kamerorķestrī vai kameransamblī. Nupat ar manām kolēģēm bijām turnejā Latvijā, varbūt nākotnē mūsu kvartets kļūs par pastāvīgu vienību. Esmu muzicējusi orķestrī “Kremerata Baltica”, bet tas nozīmē sešas septiņas garas koncerttūres gadā. Ārkārtīgi grūti savienojams ar ģimeni. Nevienai no šajā orķestrī spēlējošām sievietēm nav bērnu, bet ģimeni taču kādā brīdī gribas veidot.
– Izklausījās, ka Latvija nav tavos plānos…
– Francijā minimālā alga ir tūkstotis un simts eiro mēnesī. Standarta orķestra mūziķa alga ir starp divarpus un trīsarpus tūkstošiem eiro uz rokas. Tātad vairāk nekā divas reizes lielāka alga par minimālo. Ar to viegli var dzīvot virs vidējā līmeņa valstī. Tas nozīmē, ka Latvijā mūziķim proporcionāli būtu jāsaņem apmēram starp astoņsimt un tūkstoš divsimt eiro mēnesī, neskraidot pa vairākiem orķestriem. Tad sanāktu izglītības līmenim un profesijas statusam atbilstoša alga. Francijā arī daudziem orķestra mūziķiem ir kamermūziķa karjera, viņi paralēli pasniedz konservatorijā. Taču tā ir viņu brīva, radoša izvēle, nevis akūta eksistenciāla dzīves nepieciešamība. Mana izglītība šobrīd maksā tik daudz, izdzīvošanai vien jānopelna divpadsmit trīspadsmit tūkstoši eiro gadā. Pagaidām iztieku bez kredītiem, pati spēlēju, pasniedzu vijoli bērniem, un, jā, es gribētu, lai mana jau sesto gadu ieguldītā nauda atmaksātos. Ja Latvijā būtu dzīves izdevumiem proporcionālas algas, es būtu laimīga kļūt par koncertmeistari orķestrī vai sēdēt pie pirmās pults, kas man ļoti patīk. Solo karjerai gan Latvijas tirgus ir par mazu jebkurā gadījumā. Šobrīd jau sešpadsmit gadus spēlēju vijoli, gribu mācīties vēl, savā izglītībā būšu ieguldījusi divdesmit mācību gadus, un pēc tam saņemt nedaudz vairāk kā minimālo algu? Nu neceļas roka… Arī iekļūt Parīzes Nacionālajā mūzikas un dejas konservatorijā, kas ir viena no prestižākajām mūzikas augstskolām pasaulē ar ārkārtīgi lielu konkursu, nebija nemaz tik viegli. Kad pirmajā reizē neveicās – uz septiņām vietām pretendēja 107 cilvēki –, man iestājās melnais posms. Toties nākamajā gadā, kad uz deviņām vietām pretendēja 99 jaunieši, tiku uzņemta kā piektā. Pēc pirmās neveiksmes gan likās – varbūt mest to instrumentu pie malas? Bet vijole man ir ilglaicīga kaislība. Palīdzot savai mammai ērģelniecei, esmu Saulkrastos spēlējusi kā neskaitāmās kāzās, tā bērēs, visas Šūberta un Guno ave marias… Kad pirmoreiz mūžā aptvēru, ka arī es reiz miršu – tāda skaudra apjausma reiz ataust katram cilvēkam –, nākamā doma bija: es taču nekad vairs nevarēšu spēlēt vijoli! Kā raudāju! Man veicies, ka ģimenē neviens nekad nav mudinājis darīt ko prātīgāku. Mani vecvecāki no mātes puses sirdī ir mākslinieki. Tētis, profesionālajā dzīvē saistīts ar tehnoloģijām, brīvajā laikā glezno. Vecmāmiņa no tēta puses Dzintra Geka ir kinorežisore. Mana tante un krustmāte Danuta Ločmele spēlē baroka altu “Collegium Musicum Riga” pie profesora Māra Kupča…
– Kāda ir mūzika, kuru tu sauc par savējo?
– Divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā radītā. Man ir teorija. Līdz tam mūzika bija domāta karaļu galmiem, bet mūsdienīgā skar šodienu, mūsu problēmas, kas ir krietni interesantāk par skaņdarbos uzburto pagājušo seno laiku.
– Gada jaunā mākslinieka balvai nāk līdzi arī sponsora “Hennessy” naudas balva. Ja tā tiktu tev…
– Nu beidziet, nevar taču dalīt dzīva ēzeļa ādu!
