– Festivālu “Jaunie Saulkrastu kamermūziķi” ierosinājis neviens cits kā “Latvijas koncertu” rīkotā kamermūzikas festivāla patrons Pēteris Vasks… 0
– Jā, pirms pusotra gada koncertu cikla “Ielūdz Pēteris Vasks”, kas notiek Mazajā Mežotnes pilī, preses konferencē, kur biju klāt, tikko atbraukusi vairs neatceros, no kurienes – vasarās vienmēr mētājos pa meistarklasēm visā Eiropā krustu šķērsu –, Pēteris Vasks atļāvās pateikt, ka esmu iestājusies Parīzes konservatorijā, un kāpēc gan jaunie mūziķi tik maz Latvijā spēlējot kamermūziku… Pirmajā mirklī likās: kāpēc lai tas attiektos uz mani, tikko bakalaura studijas sākušu… Bet atcerējos meistarklases un kamermūzikas festivālus ārzemēs un uzaicināju manas arī ārzemēs studējošās kolēģes Lāsmu Taimiņu, Dānijas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistranti, Grācā studējušo čellisti Annu Veselovu, altisti Jevgeniju Frolovu, lieliskas meitenes, brīnišķīgas mūziķes. Saulkrastu domē man kā vietējam cilvēkam ļoti uzticējās, un, jā, jāsāk taču ar savām mājām. Šovasar no 1. līdz 9. augustam notiks otrais festivāls ar jau četriem koncertiem pērnvasaras divu vietā. Tāpat kā pērnvasar viens koncerts būs brīvdabā, otrs baznīcā, atklāšanas koncertā piedalīsies arī brīnišķīgā Lucernā studējošā pianiste un komponiste Asija Ahmetžanova, kura atskaņos Brāmsa klavieru kvintetu un Pētera Vaska klavieru kvartetu, kā arī rakstīs jaunu darbu. Vēl atklāšanas koncertā visas četras rādīsim savas virtuozās prasmes, spēlējot Paganīni un radniecīgu autoru darbus, bet noslēgumā plānojam spēlēt Vivaldi “Četrus gadalaikus”.
– Kas pirmoreiz ielika rokās vijoli?
– Mamma. Pianiste, skolotāja Beata Geka, viņa joprojām spēlē ērģeles. Esmu ģimenē pirmais bērns no pieciem, varēju izbaudīt vienīgā bērna laimīgo laiku, kaut arī tikai pusotru gadu. Pamanījusi manu labo dzirdi un uztveri, mamma sāka pie šī talanta piestrādāt. Vecmāmiņai Dzintrai Gekai tam ir pat pierādījumi video, kur redzams, kā gada un pāris mēnešu vecumā dziedu dziesmiņas ar četriem pieciem pantiņiem tīri un pilnīgi bez kļūdām. Kad man apritēja četri gadi, ar mammu treniņu nolūkos četrrocīgi spēlējām klavieres. Dziedāšanu mācījos pie diriģenta Andra Veismaņa, dziedāju solo ar viņa vadīto “Vidzemes kamerorķestri”. Izvēles brīdī mamma pieņēma lēmumu. Klavieres būšot pārāk grūti, liela konkurence. Dziedāšana? Tur neko nedarot. Bija jāizvēlas mūzikas instruments. Un es izvēlējos vijoli. Paveicās, jo mana pirmā skolotāja Saulkrastos Regīna Harčuka bija stingra, bet iedvesmojoša. Bez šaubām, gribēju vairāk spēlēties ar brāli, filmēties – septiņu gadu vecumā piedalījos Latvijas televīzijas seriālā “Tu esi tu pats”. Bet ar laiku, koncertiem un konkursiem, nāca apjauta, ka vijoļspēle ir tieši tas, ar ko es dzīvē gribētu nodarboties. Dārziņskolā satiku otru fantastisku skolotāju Skaidrīti Rakovsku, kura ar mani strādāja piecus gadus, ļoti daudz, pilnīgi par brīvu. Un tad 11. Starptautiskajā konkursā “Kloster Schontal” Vācijā 2007. gadā mani ieraudzīja skolotāja no Parīzes Reģionālās augstskolas Larisa Kolosa un uzaicināja pie sevis uz meistarklasēm. Es, liels, aktīvs bērns, četrpadsmit gadu vecumā augumā kā tagad, viņa – trausla, trausla, mazliet pieklibojoša… Cēlu koferus autobusā un čemodānus vilcienā. Izrādījās, abas runājam krieviski, viņa, kā jau nākusi no Baltkrievijas, es – pietiekami, lai saprastos. Divas reizes aizbraucu uz meistarklasēm, līdz tiku uzaicināta studēt pie Larisas Kolosas Parīzē.
– Esi piedalījusies meistarklasēs pie profesoriem Petru Munteanu, kas bijis starptautiski atzītās latviešu vijolnieces Baibas Skrides profesors Rostokā, un pie Žerāra Pulē, pie kura savukārt mācījusies mūsu izcilā vijolniece Vineta Sareika. Ko īsti iemāca šie korifeji, kas varbūt pie citiem pedagogiem nav pasmeļams?
