Kura stīga uzvarēs? Saruna ar vijolnieci Magdalēnu Geku 0
Šovakar Latvijas Nacionālajā operā svinīgā ceremonijā uzzināsim “Lielās Mūzikas balvas 2014” laureātus. Nominācijā “Gada jaunais mākslinieks” balvai izvirzīta trijotne –Kultūras akadēmijas kora “Sola” mākslinieciskais vadītājs, diriģents, Operas kora kormeistars Kaspars Ādamsons, operdīvas Ineses Galantes talantu konkursa atradums vibrofonists Jānis Bombizo-Fedotovs un Parīzes Nacionālās mūzikas un dejas konservatorijas studente, daudzu starptautisku konkursu laureāte, divdesmit divus gadus vecā vijolniece Magdalēna Geka, kura muzicējusi kopā ar orķestriem Latvijā, Vācijā un Francijā. Par nozīmīgākajām uzvarām viņa uzskata ceturto vietu un speciālbalvu vijolnieku konkursā “Kloster Schontal” Vācijā 2007. gadā, otro vietu Augusta Dombrovska konkursā Rīgā 2008. gadā un pirmo vietu un speciālbalvu Volfganga Māršnera konkursā vijolniekiem un altistiem Vācijā 2010. gadā.
… Spožā debija kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) pērn 10. oktobra vakarā koncertā “Bēthovena Piektā” jaunajai vijolniecei bija negaidīta. Pavisam neilgi pirms tam bija kļuvis zināms, ka orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols sasirdzis un spēlēt šajā vakarā nevarēs. Bet 2014. gada vasarā Magdalēna Geka iesāka jaunu festivālu “Jaunie Latvijas kamermūziķi”, kura gaitā pati un citi Eiropas prestižākajās mūzikas augstskolās studējošie jaunie Latvijas mūzikas talanti sniedz koncertus dažādās Latvijas pilsētās un novados.
– Kāda bija sajūta, uzzinot, ka esi nominēta “Gada jaunā mākslinieka” balvai?
M. Geka: – Viegls šoks. Atzīšos, ka maza cerībiņa pavīdēja, kad mani nominēja Latvijas Radio gada balvai. Tomēr, kad dienu pirms Lielās mūzikas balvas nominantu publiskas izziņošanas ziņa par nominēšanu pienāca caur “facebook” – “Latvijas koncertiem” nebija manu kontaktu –, apstulbu. Zvanīja draugi, radi, paziņas. Pēc tādiem brīžiem nevar tūlīt atkal spēlēt, mirkli jāpārdomā dzīve. Līdzīga sajūta pārņēma, kad nedēļu pirms koncerta ar LNSO agrā klavierspēles stundas laikā Parīzē pienāca zvans no nepazīstama Latvijas numura. Skatos, zvanījusi vecmāmiņa un atstājusi ziņu – Magdalēna, tevi meklē no Nacionālā simfoniskā orķestra… Nobijos: kas tik pēkšņi noticis? Par laimi, Makša Bruha Vijoļkoncerts, ko vajadzēja spēlēt sasirgušā Raimonda Ozola vietā, man bija labi sagatavots, to biju atskaņojusi jau 23. septembrī Hamburgā ar orķestri “Hamburger Symphoniker”. Pēc koncerta Lielajā ģildē pirmajā mirklī gan likās – esmu netīri noskaņojusi vijoli, un, ak šausmas, tā spēlējusi visu koncertu! Noklausījusies ierakstu, nomierinājos, bažas bija vien nervu satraukuma saasinātās dzirdes izraisītas.
– Un ja salīdzina abus orķestrus?
– Ārzemēs, ja vien neesi pasaulslavena zvaigzne, no tevis it kā neko īpašu negaida. Visi ir pārsteigti, ja viss sanācis tik labi. Bet, nemaz nerunājot par pašmāju publiku, daudzus, kas spēlē LNSO, – altistus, čellistus – pazīstu personiski… Ir ļoti īpaši spēlēt ar dzimtenes Nacionālo simfonisko orķestri, daudz īpašāk nekā ar jebkuru pasaules orķestri, kaut vai tie būtu slavenie Berlīnes filharmoniķi…
