Kurā pagultē slēpsies politiķi 0
Mēs organizēsimies! Mēs kopā manifestēsim! Mēs cīnīsimies kā lauvas par latviešu valodas kā valsts valodas tiesībām! Mēs dosim pa zobiem Satversmes robežpārkāpējiem! Tā taurēja vairākums, kas sastāv no it kā “latviskajām” partijām, bet jau dibinoties pēdējā brīdī nobijās dēvēties par Nacionālo tiesiskuma un reformu koalīciju.
Tagad ir pazemīga tusnīšana – nē, nē, paliksim politiski neitrāli, nepieļausim pārmērības, neņemsim ne santīma no budžeta valsts valodas aizstāvībai. Kā pamanījis kolēģis Franks Gordons, vienīgais vērā ņemamais rezultāts politiskai rībināšanai ir tas, ka premjeram Valdim Dombrovskim izdevies dabūt pār lūpām “politnekorekto” apzīmējumu, ka būšot jāiestājas par latvisku Latviju. Pēc šiem vārdiem droši vien nobālēja pazīstamie “eksperti” rozenvaldi un sedlenieki, koalīcija šausmās nodrebēja – ko par to teiks Kažoka un citi mozusveidīgie pravieši!
Tikām Krievlatvijas uzspiedēji veikli radījuši priekšstatu, ka CVK iesniegtā, ar 187 000 parakstiem noformētā prasība nav vis anomālija pret Latvijas Satversmi, latviešu valodu un valstiskuma pamatiem, bet neko ļaunu nevēstoša petīcija, žēlabains lūgumraksts, kam muzikālā pavadījumā internetā aplūkojama Lindermana – Kravcova ziņģe par bailēm. Tagad izrādās, ka parakstu vākšanu un Latvijas valsts graušanu esot varējuši apturēt, bet neesot nostrādājis Cimdars, neesot reaģējis Valsts prezidents. Izrādās, ka reaģēt vajadzēja visiem citiem, tikai ne koalīcijas padomei, Saeimas prezidijam, “Vienotības” valdei, galu galā valdībai. Par ko partijām maksājam no budžeta un uzturam šo nemākulīgo, gļēvulīgo branžu? Vai viņiem savlaicīgi nevajadzēja apsmadzeņot, vērtēt, kas celsies no parakstu vākšanas akcijas?
Vai tad deputātu dabiskais pienākums un dotais zvērests neliek vērsties pret Satversmes un valsts valodas apdraudējumu, kolīdz parādās par “dzimtās valodas” un cilvēktiesību aktīvistiem maskējušies frukti, kas visiem līdzekļiem mīda mūsu vērtības? Ko Saeima darījusi, lai nepieļautu nākošo “demokrātijas stundu”, referendumu, kurā apšaubītu valsts teritoriālo nedalāmību?
Ak, šī hameleoniskā spēja, kas iezīmīga “likteņlēmējiem” – vai tas būtu Saeimas prezidijs, vai koalīcijas padome (kur visu izrunā un norunā). Kad varai izdevīgi, tā iztēlo sevi par pasaules nabu, bet, kad jāspriež par nepatīkamām būšanām, pārvēršas – prezidijs nav tas, kas dos politisko vērtējumu. Kas tad dos? Vai tās ir latviskas partijas vai karikatūras? “Saskaņas centra” malači, lai Saeimā nebalsotu par krievu valodu kā valsts valodu, saslējās politiskam boikotam un izsoļoja ārā no zāles demaršā, bet vēlāk atlīda uz Saeimas kasi, lai aldziņu gan viņiem samaksājot. Kasierei bija ko noskrieties, mainot latus pret Jūdas valūtu, zvēresta pārkāpēju grašiem, bet Saeimas prezidijā (izņemot Rasnaču) lēnprātīgi piekrita – bastotājiem jāmaksā ragā. Vai kāds nezina, kur slēpjas prezidējošie politiķi, kad runā par jūtīgo “krievu lietu” – koalīcijas pagaldē vai drošākā vietā pagultē? Neviens neliek cittautiešu vēlētājus ķengāt un paļāt. Viņus der uzrunāt ar prātu un gudrību, taču valodai jābūt stingrai, nepārprotamai un godīgai. Bet to politiķi nemāk un negrib.
Sestdien nolikta “Vienotības” domes sēde. Nu raudzīsim, vai tālāk padosies un atkāpsies.
