Novadu reforma atdzīvina vecos strīdus par Latvijas vēsturisko novadu robežām 5
“Neraugoties uz to, ka liela daļa Varakļānu novada iedzīvotāju izteikusi vēlmi sava novada nākotni redzēt Vidzemē, vēlamies uzsvērt, ka administratīvi teritoriālā reforma nedrīkst ignorēt vēsturisko un kultūrvēsturisko aspektu.”
Šis ir fragments no nedēļas nogalē Saeimai un Valsts prezidentam nosūtītās 40 kultūras un sabiedrisko darbinieku parakstītas vēstules.
Tajā pieprasīts nepieļaut Varakļānu, kā “Latgalei atšķelta novada” iekļaušanu Vidzemē.
Pašvaldību reformas kontekstā tā nav vienīgā epizode strīdos par kādas apdzīvotās vietas piederību tam vai citam vēsturiskajam novadam. Arī Sēlijas novadi pretojas idejai par labajā Daugavas krastā esošās Aizkraukles pasludināšanu par novada centru.
Tāpat Atašienes pagasts no “vidzemnieciskā” Krustpils novada tiecas uz Latgali. Vēl par ilustrāciju var kalpot tieslietu ministra Jāņa Bordāna birojam Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas vārdā nosūtītā vēstule ar brīdinājumu vērsties Satversmes tiesā, jo Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales “robežu aiztikšana” pēc būtības skarot Satversmi.
Jāsaka gan, ka diezgan grūti iedomāties, kā mūsdienās varētu argumentēt konkrēta vēsturiskā novada robežu “neatbilstību Satversmei”.
Starptautiskie līgumi nenosprauž novadu robežas
Latvijas vēsturisko novadu robežu problēma nav jauna un nodarbinājusi ļaužu prātus arī pirms teju 100 gadiem, kad Satversmes sapulcē tika debatēts par Satversmes pantu formulējumiem. Jau toreiz atskārta, ka novadu robežas nav definētas un, tās nosakot, nevar arī gluži vadīties pēc tiem pašiem principiem kā valsts robežu gadījumā.
1921. gada 4. oktobrī Satversmes sapulces deputātu priekšā balsošanai tika celts Valsts pamatlikuma 3. pants. Tā sākotnējā redakcija skanēja: “Latvijas valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale starptautiskos līgumos noteiktās robežās.”
Uzreiz radās iebildes, kas tie par “starptautiskiem līgumiem”, kas nosprauž Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas!
Toreiz deputāts Arvēds Bergs norādīja, ka šādā formulējumā pants “mazākais, dod iemeslu pārpratumiem”: “Nevar būt domāts, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas, jo mēs nevaram iedomāties, ka starptautiskie līgumi varētu iejaukties mūsu iekšējās robežu attiecībās. Domāts ir tikai tas, ka starptautiskie līgumi noteic šo mūsu zemes atsevišķo apgabalu ārējās robežas, t. i. tiktāl, cik tālu viņas saietas ar citām valstīm. (..) Mūsu iekšējās robežas, atsevišķi valsts apgabali noteicami mums pašiem.”
Vēlēšanu apgabalu robežas arī mainījās
Tā kā bija skaidrs, ka ģeogrāfiski precīzi noteikt novadu robežas būtu grūti kaut vai tādēļ, ka vēstures gaitā tās ir mainījušās, A. Bergs par atskaites punktu vēsturisko novadu robežām vajadzības gadījumā ieteica ņemt vēlēšanu likumā noteiktās vēlēšanu apgabalu robežas, kā arī noteikumus par apriņķu robežām: “Ja tur, varbūt, arī nebūtu minēti šo četru apgabalu jēdzieni, tad tomēr apriņķu robežas būs noteiktas un līdz ar to fiksētas atsevišķu apgabalu robežas.”
Par nelaimi, arī šī metode ir visai “slidena”, jo pat vēlēšanu apgabalu piekritībai gadu ritumā ir bijusi tendence mainīties.
Piemēram, Jaunjelgavas apriņķis 1922. gada pašvaldību vēlēšanās bija Kurzemes vēlēšanu apgabalā, bet mūsdienās Jaunjelgavas novads atrodas Zemgales vēlēšanu apgabalā.
Tas pats attiecas uz vēsturisko robežu piesaukšanu – sacīsim, Palangas pilsēta ar apkaimi pirms Pirmā pasaules kara skaitījās Kurzeme. Par šo momentu iepriekšminētajās Satversmes sapulces debatēs 1921. gada 4. oktobrī atgādināja arī Satversmes komisijas referents Marģers Skujenieks: “Komisijas nolūks bija atzīmēt to, ka Latvijas valsts sastādās no 4 vecām Latvijas zemēm: Vidzemes, Kurzemes, Latgales, un Zemgales.
Tai pašā laikā komisija atzina to, ka pateicoties Latvijas valsts dibināšanai, dažas no šīm agrākām provincēm ir grozījušas savas robežas.
Piemēram, Vidzeme pilnā mērā nepieder pie Latvijas un tāpat arī Igaunijas konstitūcijā varētu atzīmēt Vidzemi kā Igaunijas sastāvdaļu.”
Toreiz, 1921. gadā, no situācijas izkļuva ar balsu vairākumu mainot Satversmes 3. panta redakciju un pieņemot sociāldemokrāta Anša Buševica variantu, kāds pamatdokumentā lasāms joprojām: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”
Uzdevums līdz 31. decembrim
Bet jautājumi palika. Ņemot vērā novadu reformas ķīviņus, pašreizējās Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija nesen uzdevusi Ministru kabinetam līdz šī gada 31. decembrim sagatavot un iesniegt parlamentā “Koncepciju par kultūrvēsturisko novadu ilgtspējīgas attīstības un kultūrvēsturisko kopienu dzīves telpas attīstības atbalstu”.
Uzdevumu sagatavot tādu dokumentu acīmredzot saņems Kultūras ministrija (KM). Saeimai vispirms gan jāpieņem daudz debatētais “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums”. Vai šajā koncepcijā tiks sniegtas arī kādas vadlīnijas par vēsturisko novadu robežām, KM vēl nekomentē. Taču vajadzība pēc tādām ir acīmredzama.
Viedoklis
Vēsturnieks: reforma visvairāk deformējusi Sēliju un Zemgali
Guntis Zemītis, LU Latvijas Vēstures institūta direktora: “Kultūrvēsturisko novadu robežas ir veidojušās laika gaitā, zem tām ir dziļš kultūras slānis – vispirms jau sentautu atstātais valodas mantojums, kuru nav īsti spējuši nojaukt ne kari, ne deportācijas.
Tomēr dialekts neizzudīs, lai kādas arī būtu apriņķu robežas. Valsts valoda tāpat būs latviešu, bet dialektu dzīvu uztur tradīcija.
Nav labi sadalīt mazus novadus, kuri veidojušies kā kultūrvēsturiskas saliņas, ir atšķirīgi pēc tradīcijas, bet ne pēc dialekta. Piemēram – suitu novads. Tas novestu pie šī novada savdabības iznīcināšanas.
Protams, labi, ja administratīvās robežas sakrīt ar vēsturiskajām, taču plānošanas reģions nav gluži tas pats, kas kultūrvēsturisks novads.
Arī man grūti iedomāties, ka Varakļāni un Atašiene ir Vidzeme. Varakļāni arī turpmāk paliks Latgales kultūrvēsturiskajā novadā, neatkarīgi no tā, kurā apriņķī tie būs.
Bet ne tikai Latgale sašaurinās. Domāju, administratīvi teritoriālā reforma visvairāk deformējusi tieši Sēliju un Zemgali. Sēlijas savdabībai nenāktu par labu Daugavas kreisā krasta pagastu pievienošana Daugavpilij.
Nebūtu pareizi neievērot upes kā dabīgas vēsturisko novadu robežas.
Visai dīvaina ir arī Kandavas iekļaušana Zemgalē. Tomēr kultūrvēsturiskā savdabība un novada kultūrvēsturiskā identitāte ir jāuztur citiem paņēmieniem.”
