Anda Līce: Starptautiskās organizācijas tikai noskatās un pat cenšas pastrādātos noziegumus aizbildināt 77
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, tādas laika un prāta nobīdes iespējamas vienīgi fantastiskā žanra literatūrā un fantasmagoriskās gleznās. Klausoties Kremļa propagandistus un skatoties reportāžas no krievu okupētajām Ukrainas pilsētām, ik pa laikam ir jādomā: kurā gadsimtā mēs pašlaik dzīvojam, ja visas pasaules acu priekšā jau veselu pusgadu Eiropā notiek ukraiņu tautas genocīds un pasaule nekādi nespēj to pārtraukt.
Cilvēces rītausmā atņemt kādam piederošo un pašu nogalināt bija ierasta lieta. Divdesmit gadsimtos, cilvēces lielas, gribas domāt, lielākās daļas prāts un dvēsele caur kļūdām un milzīgiem zaudējumiem ir attīrījusies no dažādiem sārņiem tā, ka pirmatnējās kopienas morālei vajadzēja nogrimt pagātnē.
Bet nekā, tāpat kā nav izdevies izskaust dažādas nāvējošas infekcijas slimības, pret ļaunumu joprojām uzņēmīga ir arī cilvēka daba. To apstiprina zinātnes, kuru pētījumu lauks ir cilvēks. Tas ir varens trieciens mūsu lepnībai un atskurbina no pašu radītajām ilūzijām par sevi. Bet arī bezgala skumdina.
Pirmatnējie ļaudis nepazina tādus jēdzienus kā “politkorektums”, “valsts intereses” un “cilvēktiesības” un līdz ar to nevarēja tos izmantot kā vairogu vai ieroci.
Divdesmit pirmajā gadsimtā šie jēdzieni ir kļuvuši par gandrīz vai galveno ieroču šķiru valstīs, kuras cilvēci mēģina iecelt atpakaļ pirmatnējā stāvoklī.
Ar cēlu domu radītos likumus, kas mūs pasargā no mūsu mežonīgās dabas, mēs pēdējā laikā tik bieži vēršam paši pret sevi. Tāpat dara arī starptautiskās organizācijas, kuru sākotnējais uzdevums bija saglabāt uz planētas mieru un humānu attieksmi pret dzīvību.
Tieši pēdējā pusgada laikā esam dabūjuši kā ar bomi pa pieri, redzot, kā Krieviju, kas ir gatava sašķaidīt visu planētu, tādas organizācijas kā ANO, “Amnesty International” nevis mēģina savaldīt, bet tikai noskatās un pat cenšas pastrādātos noziegumus aizbildināt.
Šīs organizācijas ir zaudējušas cilvēku uzticību.
Varam, protams, minēt, vai savu lomu te ir nospēlējusi Krievijas nauda vai kādu darboņu neatbilstība ieņemamajam amatam, tomēr viens ir skaidrs – te nevar līdzēt kosmētiskais remonts, jo organizācijām tāpat kā šūnām dzīvā organismā ir pastāvīgi jāatjaunojas. Ja šis process apstājas, organisms iet bojā.
Šovasar kartupeļu laukus ir apsēdušas Kolorado vaboles (Leptinotarsa decemlineata). Redzot, ar kādu rijību oranžmelnie strīpaiņi metas virsū ne tikai kartupeļu zaļajiem lakstiem, bet arī jau nokaltušām lapām un bumbuļiem, ienāk prātā – Krievijā šodien tik populārās cariskās Krievijas Georga lentītes ir bijusi vienīgā pareizā politiskā izvēle – Kolorado vabolēm tik līdzīgais simbols taču atbilst šīs valsts politikai arī šodien.
