Kur zudusi Sidrabene? 0
Latvijā visnozīmīgākie, visnoslēpumainākie un visvairāk daudzinātie ir divi senlatviešu pilskalni: Vidzemē Tālavas Beverīna, Zemgalē – Sidrabene. Šo liktenīgo pilskalnu vietas tiek meklētas vairāku gadsimtu garumā.
Sidrabene – pēdējais zemgaļu nocietinājums, ko viņi pameta 1290. gadā pēc simtu gadu cīņām ar vācu krustnešiem un aizgāja uz Lietuvu, kur vēl tagad atrodami veseli latviešu ciemi.
Mans mērķis un uzdevums nav atklāt un pasludināt pēdējo patiesību. Mans nodoms ir mudināt jūs domāt un parādīt, cik Latvijas daba arī Zemgales līdzenumā ir savdabīgi skaista un vēsturisko notikumu noslēpumiem bagāta – kā tautas tērps, kā tautas dziesma. Jo pilskalni vispirms ir īpatnēji pašas dabas veidojumi, kurus izmantoja un nocietināja senie iedzīvotāji. Lūk, manās rokās nonākusi novadpētnieka Edmunda Tomsona 1994. gadā rakstītā vēstule, kad viņam bija jau 84 gadi.
“Patiesība par Sudrabeni (Dobes kalniem) Laika gaitā daudz kas ir no jauna radies, bet vēl vairāk aizmirsts vai pazudis pavisam. Ir pagājis laiks un nākusi vietā cita, jauna paaudze, kura diemžēl nezina vai negrib neko zināt par mūsu senču vēsturi… Īsumā gribu pateikt nedaudz svarīgu faktu, kas saistās ar Dobes kalniem – tieši par Sudrabeni. Latvijas pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš ar sīku Dobes kalnu izpēti divas nedēļas nodarbojās 1925. gada vasarā. Man tajā laikā bija savākts prāvs daudzums senlietu – sadzīves priekšmeti, rotas lietas, tā laika ieroči, to daļas utt. Par to saņēmu E. Brastiņa atzinību. Viņš lūdza mani turpināt strādāt šajā virzienā. Apkārtējie iedzīvotāji zināja un lietoja dažnedažādus Dobes kalnu un apkārtnes nosaukumus: Dobes kalni, Meža kalns, Incēnu kalns, Spicais kalns, Sidrabenes kalns, Sudrabbirze un Sudrabiņu mājas. Svarīgs fakts vēl ir šāds – Jelgavas muzejs 1960. gada vasarā izdarījis nelielus izrakumus Meža kalnā, kur bijusi vācu ordeņa pils ar nosaukumu Dobek, no kā vēlāk arī radies nosaukums Dobes kalni, kam nav sakars ar Sudrabeni. Izrakumos Dobek pilī (kalnā) atrastās senlietas bijušas 60 pudi, kas ir ap vienu tonnu. Tās atrastas aizsargvaļņa ieroču pagrabā. Galvenie atradumi bijuši kāda bruņu ķivere, ķēžu bruņu krekli, šķēpi u. c., kas visi tipiski, vācu ordeņiem piederīgi. Turpretīm Sudrabenes (Plikajā kalnā) un tā tuvākā apkārtnē tika atrastas pilnīgi atšķirīgas senlietas, sevišķi lielos daudzumos tika atrasti ļoti smaili, šauri šķēpu uzgaļi, kas domāti lietot ordeņa ķēžu bruņu kreklu caurduršanai. Pats nozīmīgākais fakts tomēr ir chronika, kuru atrada Kokmuižas iedzīvotājs Puliņs 1939. gada rudenī. Minētā chronika bija stipri bojātas grāmatas fragments, kuru Puliņs bija atradis Kerkliņu baznīcas kapličā. Tā kā mans tēvs teicami pārvaldīja vācu valodu, to pārtulkoja un pārrakstīja. Oriģinālu atradējs gribēja nodot Brastiņam un tamdēļ mums to neatstāja. Kā oriģināls, tā noraksts kara laikā gāja bojā. Pats galvenais chronikas tekstā skanēja šādi: “Sudrabenes apdzīvotāji kādu laiku bija draudzīgi ar Dobek pili, bet vēlāk(?) Sudrabeni nodedzināja un viņi ar iedzīvotājiem aizgāja pavisam 1414. g. vasarā.” Par Sudrabeni tur vēl bija daudz kas teikts, bet lielā bojājuma dēļ bija nesalasāmi. Domāju, ka pats svarīgākais šeit ir Sudrabenes nosaukums un 1414. gads. No visa tā varam secināt, ka zemgaļi savu zemi ir aizstāvējuši vēl vairāk nekā divi simti gadu pēc ordeņa iebrukuma. Tātad Sudrabene ir pēdējā zemgaļu pretestības cīņu vieta, ko mēs vēl neesam ne gribējuši, ne pratuši pienācīgi novērtēt un pacelt pelnītā augstumā. Saldū, 1994. gada 25. septembrī Edmunds Tomsons” |
Iespējams, ka vēstules autora pieminētais 1414. gads kaut kādā mērā satuvināts ar Grunvaldes jeb Žalgiras kauju, kas notika Prūsijā starp Tannenbergas un Žalgiras ciemiem 1410. gada 15. jūlijā. Vācu ordenis cieta sakāvi kaujā ar poļiem un lietuviešiem. Polijas karaļa Jagaiļa un Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītā apvienotā poļu, lietuviešu, žemaišu, smoļenskiešu un tatāru armija sagrāva Vācu ordeņa spēkus.
Pretrunīgais pilskalns
Noslēpumainajam pilskalnam daudz vārdu – Incēnu, Dobes, Sidrabenes, Sudrabenes pilskalns, arī Spicais kalns, Plikais kalns. Tas bija viens no ainaviski izteiksmīgākajiem Latvijas pilskalniem, kamēr nebija tik daudz apaudzis ar kokiem.
Rakstītos avotos pilskalns pirmoreiz minēts 1272. gadā Zemgales dalīšanas līgumā. Domā, ka te bijis Dobes pilsnovada senais centrs un galvenais nocietinājums. Austrumu daļā atradusies senpilsēta, par ko liecina biezais kultūrslānis ar lausku un senlietu atradumiem. Pilskalnu 1925. gadā pētījis Ernests Brastiņš. Viņš bija pārliecināts, ka tieši šeit atradusies Sidrabenes pils. Ernests Brastiņš raksta: “Šis pilskalns ir gandrīz četrstūrains ar labi apdarinātām un neparasti stāvām malu nogāzēm. Dienvidus pusē stāvā nogāze mākslīgi radīta, uzbedot ap 70 m garu, 7 m augstu uzbedumu. Mītņu kārta bieza un spēcīga. Tā satur daudz trūdu, ogļu, kaulu un trauku lausku. Kara muzejā glabājas tur atrastās saktas no 6. gs. un šautras gals. Citi atradumi, kā šķēpi un durkļi, nodoti pieminekļu valdei.”
Incēnu pilskalnu vairākkārt savos rakstos piemin A. Bīlenšteins. Pilskalns pie Incēnu mājām ir meklētā Sudrabenes pilsvieta. Šām domām par labu runā vēl vietu vārdi “Sudrabbirze”, “Sudrabiņu mājas”, “Sudrabkalni” u. c.
Šo vareno pilskalnu kā pārsteigumu es pirmoreiz ieraudzīju 1993. gadā. Līdz tam brīdim biju iepazinis jau daudzus pilskalnus gan kopā ar Vladislavu Urtānu, Voldemāru Birznieku, gan pats biju jau atklājis divus jaunus, līdz šim nezināmus. Bet Dobes pilskalns mani pārsteidza visvairāk. Tas ir uz līdzenas vietas izaudzis brīnums. Un slejas Zemgales līdzenumā tik stāvs, tik kompakts un precīzs kā pilskalnu hrestomātisks paraugs. Šis Dobes jeb Sidrabenes pilskalns nav tik plašs kā Tērvetes varenais pilskalns.
Taču Dobes pilskalns manās acīs izceļas spilgtāk kā negaidīta teika vai pasaka nomaļā vietā pie Zvārdes mežiem, kur padomju laikos viss pagasts bija pārvērsts militāro lādiņu un bumbu izmēģinājumu poligonā. Tagad šo pilskalnu apņem klusums, te nepienāk lieli ceļi un tūristu takas.
Brīnuma turpinājums – Mežakalna pilskalns
Turpat cieši blakus lingas akmens sviediena attālumā ir otrs blīvā koku apaugumā ieskauts Mežakalna pilskalns. Starp abiem kalniem tikai Avīksnes upīte 300 metru ritumā un vietējais ceļš gar to. Izbrīnu un strīdus rada tas, kāpēc cieši līdzās izveidoti divi vareni pilskalni. Bīlenšteins un daļa pētnieku domāja, ka te bijusi Atskaņu hronikā minētā ordeņa Dobes pils, kuru 1259. gadā cēlis Livonijas ordenis. Mežkalna pakājē atrastas vairāk nekā 1200 senlietas un pils pavarda vieta. Ernests Brastiņš šo pieņēmumu apstrīd. Mežkalna pilskalnu viņš apraksta šādi: “Visu ap 2 km garo kalnu kaupri apkārtnē sauc arī par Dobes kalniem. Uz šo nosaukumu pamatodamies, A. Bīlenšteins maldīdamies šķietas uzmeklējis “Mežkalnā” ordeņa “Doben” pilsvietu. Mežkalns ierīkots, atgriežot kalna kaupres galu, kas atmetas Avīksnes upītē ar divkāršiem grāvjiem un uzbedumiem no pārēja kalna. Galvenais uzbedums ir ap 10 m augsts, otrs – tikai 4 m. Uzbedumos dažas bedres un robi, kuru izcelšanās nenoskaidrota. Plakums iegareni apaļš 60 x 70 m caurmērā. Meža kalns apaudzis ozoliem, liepām, lazdām u. c. lapu kokiem. Tālāko meža turpinājumu dēvē par Sudrabbirzi.”
Mežakalna pilskalnu ceļotājs nevar ne ieraudzīt, ne nofotografēt. To var tikai apjaust, ja rāpjas pa augstā kalna stāvumu un vaļņiem caur biezoknī ieaugušu mežu.
Lielais jautājums – kāpēc bija jāveido otrs pilskalns, ja turpat blakus ir viens lielisks?
Žēl, ka arī Dobes pilskalns, varbūt zemgaļu pēdējais pilskalns, aizaug ar kokiem un krūmiem tāpat kā visa Latvija.
