Foto – LETA

Kur vien griezies, visur atduries pret sabrukušās morāles sekām 0

Ik reizi, braucot no saviem laukiem uz Rīgu un atpakaļ, es pārliecinos – man Latvija beidzas pie Madonas. Kopš ir atcelta vilcienu satiksme ar Gulbeni, lai varētu aizbraukt uz galvaspilsētu, man ceļā ir jāpavada vismaz piecas stundas, bet svētdienās un svētku dienās līdz Rīgai nokļūt ir vēl grūtāk – līdz autobusam, kas aizved līdz Madonai, jāiet četri kilometri kājām, jo vietējais autobuss šajās dienās nekursē.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Veselam
Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi
Lasīt citas ziņas

Līdzīgi ir arī citur provincē – tieši tad, kad cilvēki varētu braukt ciemos, uz baznīcu, sakopt kapus vai uz kādiem sarīkojumiem, viņiem šādu iespēju nav. Ciniķi, protams, tūlīt teiks – pērc mašīnu un brauc. Ja man arī būtu auto, pa Latvijas ceļiem es ar to neriskētu braukt. Gan ceļi, gan, autobusu pieturas un to apkārtne ir drausmīgā stāvoklī. Cik no padomju laikiem ir saglabājies, tik arī ir.

Sabrukušie ceļi ir tikai daļa no sabrukušās morāles sekām. Kur vien griezies, visur pret tām atduries. Par kādu virzību uz priekšu var būt runa, ja nav fiziskā, bet vēl jo vairāk – garīgā ceļa. Uz lauku pamestības fona politisko partiju pirmsvēlēšanu reklāmas skan kā ņirgāšanās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lauku iznīkšanu veicina ne tikai globālais bizness, aukstasinīgi un ciniski vaiga sviedros pūlas paši letiņi, lai viņiem Latvija beigtos kaut kur pie Rīgas robežas. Verdzība ir mainījusi tikai savu nosaukumu. Divsimt gadus pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latvijā tagad esam nonākuši banku verdzībā.

Lai apjēgtu to milzīgo morālo starpību, kāda šķir pirmās brīvvalsts un mūslaiku valsts vadītājus, pietiek kaut vai ar dokumentālās filmas par Latvijas valsts pirmo prezidentu Jāni Čaksti noskatīšanos. Tas vīrs strikti novilka robežu starp savu darbu un jebkādām no tā izrietošām privilēģijām. Kurš no šo laiku prezidentiem var likt roku uz sirds un teikt – es nepieņemu vairāk par to, kas man kā savas valsts pilsonim pienākas?

Vai tas nav valsts mēroga apkaunojums, ka jauns un dedzīgs cilvēks Ilmārs Poikāns jeb Neo – 2010. gada Eiropas cilvēks Latvijā – atkal tiek vilkts uz tiesu par to, ka ir atklājis un nosaucis vārdā sistēmas ietvaros notiekošo netaisnību un valsts ierēdņu patvaļu. Jautājums līdzpilsoņiem, vai jūs tas satrauc, vai jūs rīkojat protesta demonstrācijas, vācat parakstus Neo aizstāvībai? Varbūt arī uz jūsu karoga ir rakstīts: “Lai zog, ka tikai dalās ar mani!”

Starp citu, kur Latvija beidzas jums? Pērkamība un vienaldzība visos līmeņos ir cauraudusi valsti kā tāds ļaundabīgs audzējs. Jau pirms vairākiem gadiem lauku cilvēki rupji, bet tieši teica: “Latviju esam pad…”

Nav brīnums, ka tik bieži skan aicinājums neskatīties atpakaļ un nemeklēt vainīgos. Šajā sakarā prātā nāk kāds Egīla Zirņa joks: “Netiesājiet mani par pagātni, es tur vairs nedzīvoju.” Īstenībā taču mēs dzīvojam namā (valstī), ko divdesmit gadus esam vairāk postījuši nekā cēluši.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.