Ātrums nevietā un “uz dullo” tiešām var nogalināt. Ja krēsla un tumsa nav tava stihija, esi lēns. Vai nebrauc nemaz 3
Pirms nedēļas mēģinājām vienoties par piesardzīgi lēnu ieeju slidenā līkumā. Spriežot pēc atsauksmēm, tas – vismaz daļēji – izdevies. Vien daži oponenti paliek pie viedokļa, ka “es jau māku”.
Māku vadīt slīdi, to izmantot sekundes simtdaļu vinnēšanai… Nu, nu. Pirmkārt – šie “daiļslidošanas” demonstrējumi uz koplietošanas ceļa ir galīgi nevietā. Tie, kā saka, bojā nervus mazāk sportiski noskaņotajam līdzpilsoņu vairākumam. Otrkārt – tā prasme iet mazumā, jo modernie auto gluži vienkārši neļauj lietot paņēmienus, bez kuriem priekšējās piedziņas auto vadāma sānslīde nav iespējama.
Jau gadus 15 nav iespējams bremzēt, neatlaižot gāzes pedāli, tā saglabājot stūrējamo riteņu saķeri, bet mazliet (precīzi, tiešām vadāmi!) izslidinot pakaļējos.
Drošības elektronika neļauj. Tā neļauj “vilkt” arī tad, ja detektē trajektorijas neatbilstību stūrējamo riteņu pagrieziena leņķim. Tā faktiski neļauj neko. Vien rāmi meklēt pareizo trajektoriju. Tādēļ līkuma sakarā vēlreiz – lēnāk iebrauksi, stabili un ātri aizbrauksi. “Drifts” lai paliek gadsimta sākuma un vēl vecākiem auto. Speciālām trasēm (tās pēc atkušņa šonedēļ atkal vaļā), “Žiguļu” un “Subaru” klubiem.
Kad vēl jābrauc lēnāk?
Ja neredzi pietiekami tālu un plaši. Tumsā un krēslā. Kā liecina pievienotā tabula, sliktas redzamības apstākļos uz ceļiem ik gadus bojā iet gandrīz simts cilvēku. Vairāk nekā puse no visiem satiksmes upuriem, lai gan satiksmes plūsma tumsā ievērojami mazāka nekā gaismā. Kāpēc? Tādēļ, ka tiek braukts par ātru.
Un ne tikai īstā tumsā. Ir vēl viena savdabīga un gluži individuāla redzes problēma, kura vienam otram citos apstākļos ļoti labam rallistam reizēm liegusi uzvarēt vai pat finišēt.
Tas ir vājums zemos kontrastos. Biezā miglā neredz neviens. Bet blāvā ziemas novakares gaismā, kad vienā tumši baltā, blāvā deķī saplūst ceļš, pļava, krūmi, kad vairs nav dienas, bet vēl nelīdz prožektori, viens brauc bez problēmām, cits padodas. Prātīgs, ja tas notiek pirms grāvja. Vai sastapšanās ar riteņbraucēju, kurš, protams, spožo vesti nav uzvilcis.
Eksperimentu vērta ir dzelteno aceņu lietošana šādos apstākļos. Tās gan ir diezgan dārgas, un nez vai šis kapitālieguldījums jums rentēsies, ja sniegotos klajumos aizmaldāties reti, taču – reizi pamēģinājis – esmu nospriedis, ka tādas brillītes manā auto noteikti būs.
Mānīgās tuvās gaismas
Tavs ātrums ir drošs, ja spēsi apstāties līdz ieraudzītam šķērslim. Tuvās gaismas sedz metrus 40. Varbūt 60. Apstāšanās ceļš no 100 km/h uz sausa asfalta ir vismaz 40 metri plus reakcijas laikā (0,5–1,0 sek.) nobrauktais. Sanāk vairāk par apgaismoto. Tātad ar tuvajām 100 km/h ir ātrums, kas var nogalināt. Varbūt ne tevi, bet to pelēko vecīti.
Neder 100 km/h ar tuvajām. Pat vasarā neder. Uz ledus – var nogalināt! Jo bremzēšanas ceļš te pieaug pat pieckārt. Pat desmitkārt. Un aritmētika saka – brauc 30 km/h… Kurš paklausīs? Daži no simta. Un tie kustīgajā referendumā nekavējoties tiks atzīti par galīgiem nūģiem, kuriem tiesības vajag atņemt, kurus vajag pie pirmās iespējas apdzīt. Apdzini? Kurā brīdī tālās ieslēdzi? Vēlu, kolēģi! Tu riskē!
Tava redze
Lai ātri brauktu krēslā un tumsā, vajadzīga specifiska redze. Tāda, kas spēj ne tikai dot pietiekami precīzu informāciju augstāk minētajos zemu kontrastu apstākļos, bet arī fiksi adaptēties žilbinošā spožumā.
Iesaku šādu statisku testu. Novietojiet klasisko redzes kontroltablo (varat izdrukāt “gūglē”) trīs soļu attālumā no sevis. Istabā deg gaisma. Ne sevišķi spilgta. Savā tiešā tuvumā (uz galda) novietojiet spilgtu spuldzi. Rokā – hronometrs. Skatieties tieši uz spuldzi sekundes trīs līdz piecas, tad pavērsiet skatu uz tablo un vienlaikus ieslēdziet hronometru. Kad sākat normāli izšķirt mazākos aplīšus, pulksteni izslēdziet.
Ja tas rāda mazāk par desmit sekundēm, jūsu acu adaptāciju varot uzskatīt par normālu.
Faktiski rezultātu izkliede ir ļoti liela. Nelielai cilvēku daļai pietiek ar krietni mazāku laiku, lai atjēgtos. Tie ir tie laimīgie, kuri, arī naktī braucot, par pretimnākošo nenoregulētajām vai pat nepārslēgtajām gaismām tikai pavīpsnā. Krietni lielāks skaits testēto ir “normā”. Labi. Lai gan – arī desmit sekundes ir milzīgs laiks, ja auto turpina kustību ar 90 km/h. Tiek nobraukti gandrīz 300 metri, redzot ne gluži labi. Ja jūsu cipars ir vēl lielāks vai, eksperimentu atkārtojot, acis sāk strauji nogurt, asarot – jūs neesat “pūce”. Un ar to nāksies rēķināties.
Tātad – tumšā gadalaika līkuma likumam pievienojam vēl vienu: ātrums nevietā un “uz dullo” tiešām var nogalināt. Ja krēsla un tumsa nav tava stihija, esi lēns. Vai nebrauc nemaz.
