Kur Tu esi šonakt? Kara laikā rakstīta vēstule vīram 15
God. redakcija! No maniem 94 gadu atmiņu krājumiem šīs ir spilgtākās, kuras ik gadu atkārtojas. Ceru, ka jūsu lasītāju vidū arī vēl ir šī tālā 1944. gada bēgļu ceļa braucēji. Lai visi sveicināti!
Anna Kļaviņš Francijā
***
Lietus, melna tumsa un nāve visapkārt. Bet kaut kur Tu esi, Tu vēl dzīvo. Es zinu, es jūtu to. Kā gribētos Tev palīdzēt kaut kājas noaut, bet man nav pat Tavas adreses šai vēstulei, ir palikušas vienīgi lūgšanas labajam dzīvības Dievam.
Tagad stāstīšu Tev tālāk. Mēs esam tikuši jau līdz Paplakai. Te ir labs saimnieks un mēs atpūšamies veselas trīs dienas. Bet bēgļi brauc. Rucavas ceļš esot vēl brīvs, tad cauri Lietuvai uz Vāciju, ar visiem lopiem. Kavēšanās nav. Durvis verot, radiofonā ieskanas pazīstama balss – Tālis Matīss dzied “Latgale mīļā, dzimtene mana”. Gandrīz ar varu jāvalda asaras. Bet vajag izturēt, vajag būt stiprai! Jo es taču gribu Tev aizvest mūsu meitenīti. Es gribu, lai mums kādreiz sāktos jauna dzīve un lai tad manas mazdūšības un nespēka dēļ Tev nav jāatgriežas vienam. Nezinu, kur rodas spēks un izturība, ticība un liela paļāvība.
Daudzi brauc pa šo Rucavas ceļu, daudz bēgļu, daudz karavīru. Tikai sirds sāk kļūt nemierīga. Vai tādēļ, ka tuvojamies savas zemes robežai?
Viss izskatās bēdīgs, pelēcīgs un drūms, tikai meži vareni un krāšņi. Tikko esam apmetušies nakts atpūtai kādā mežmalā, sākās uzlidojums Liepājai. Tā ir nāves rotaļa pār pusi debess juma. Zemāk un augstāk lido, riņķo un mijas zilas, zaļas, baltas un sarkanas zvaigznes. Brīžiem uz leju nostiepjas baltas svītras. Vai tās ir krītošās, iznīcinātās lidmašīnas? Liekas, ka līdz ar baigo dunoņu visapkārt plūst nāves un iznīcības dvaša.
Pret rītu sākam braukt. Esmu tikai mazliet nosnaudusies uz Mīcei priekšā noliktā siena klēpja, turpat uz lielceļa. Meži, biezi meži, aiz tiem Rucava. Līdz robežai vairs tikai 4 km. Vai tiešām pēc stundas šķirsimies no Latvijas? Ir tāds smagums, žēlums…
Pēkšņi visa kustība strauji sablīvējās. Mašīnas sāk braukt atpakaļ. “Zurūck!” sauc vācieši pa auto logiem. Krievi pārrāvuši ceļu tikai dažus kilometrus mums priekšā. Gāžas vezumi, mauro lopi, lūzt, vaimanā, daži nevar vienoties, ko darīt, bet nedaudzi, arī mēs, cik iespējams, ātri griežamies atpakaļ. Bet nu ir jāatbrīvojas no skriet nespējīgām govīm. Mirkli liekas, ka tas nebūs izdarāms. Zibenīgā atmiņā paslīd pagājušās dienas. Marga vēl bija maza telīte brūnu spīdīgu spalvu. Pārraugs teica, būšot laba piena devēja. Lāsei arvien patika pārvilkt ar savu aso mēli pār manu roku, kad sēdos slaukt. Un vai Modras lielajās acīs neatspoguļojās vai puse pasaules? Atstāt bez paldies, bez atvadu glāsta, kad jau trešo mēnesi viņās nākušas mums līdz, kā uzticamākie draugi, kā daļa no mājām? Pāri visai Latvijai.
Es sakožu zobus… Patriecu lopus pār grāvi mežā. Nabaga lopiņi īdēdami mēģina vēl skriet savējiem pakaļ. Tikai neskatīties! Nejust nekā!
Pirmo reizi izvelku no vezuma apakšas pātagu. Mīce nav pelnījusi, ka viņu sit. Zirgi saprot mūsu nemieru un bailes un skrien bez mudināšanas. Lidmašīnas…. Nav laika grāvī gulēt, varbūt neieraudzīs. Esam mežā tikai nedaudzi pajūgi. Atpakaļ Rucavā. Tā ir tukša, visas durvis vaļā. Karavīri steigā rauj nost telefona vadus, krauj automašīnās mantas. Mudina arī mūs steigties un naktsmājas ņemt tikai, aiz Bārtas tiltiem. Tas ir brauciens, kad liekas, ka mums seko kaut kas baigāks par nāvi. Metas tumšs, sāk smidzināt lietus. Braucēji ir kā apreibuši. Turu grožus vienā rokā, un ar otru cieši klēpi piespiesta bērna galviņa. Bērns guļ. Nav nekādu sakarīgu domu, tikai “uz priekšu”!
Spējš grūdiens mani apdullina. Kaut kas lūzt, plīst šķembas. Gluži blakus, ķēdēm žvadzot, padrāžas tērauda milzenis. Rati ripo tāpat, zirgs raujas uz priekšu panākt citus, bērns guļ. Kas te lūza? Līdz ar pilnīgu apziņas atgūšanu, es jau zinu – kāds ir ar mums, jo nāve pagāja garām.
“Mēģiniet tikt pāri tiltiem,” skan karavīru uzmudinājums. Rati ripo. Ik pēc brīža sasaucamies: vecaistēvs, māma, Tava māma, krustmāte, Intis, Anniņa un Pēterītis ar savu māti – esam visi.
Beidzot tilti klāt. Tumsā spīd uguntiņas. Tilti ir sagatavoti uzspridzināšanai. Tiekam laimīgi pāri. Tumsā var dzirdēt balsis. Lukturīša gaismā saskatu šķūni. Griežam no ceļa nost. Tur ir citi bēgļi. Zem jumta sabraukti vezumi ar visiem zirgiem. Vezumi ir augsti, stingri nosieti. Zirgi brangi, nenodzīti. Acīmredzot tie ir sava brauciena sākumā.
“Te ir aizņemts, aizveriet durvis!”
“Mēs nelūdzam pajumti mantām un zirgiem, lūdzam bērniem, kuru tēvi ir karā.”
“Te nav vairāk vietas!”
Kaut kas rūgts saceļas kaklā, mute grib vērties nelaipnam vārdam, bet it kā kāda balss čukst “Neteic, lai runā Cits!” Es aizveru durvis. Vai mēs vēl esam uz savas zemes?
Bērnus savā gādībā jau ir paņēmuši karavīri, un maza balstiņa prasa: “Vai tu tēti satiki? Viņam ar’ bija tāda pati cepure.”
Tu vari gan iedomāties, cik grūti ir tumsā novietot zirgus un vezumus! Govju vairs nav. Kur viņas tagad? Esmu nokritusi šķērsām pār nekultu kviešu kūlīšiem. Neganti spiež, bet pārgurums iet pāri spēkiem, nevaru piecelties, lai apgultos otrādi. Mirklī, līdz pārņem mierīgas paļāvības izjūta – kāds paliek nomodā.
Rītā izšķiršanās ir ātra. Uz Liepāju! Tad ar kuģi. Kad gaisma uzaususi, redzu, ka maniem ratiem sašķembāts pakaļējais stūris, neskarot riteņus. Zirgiem noberzti pleci. Bet līdz Liepājai jau izturēs.
Braucam atkal, pēdējo ceļa posmu savā zemē. Daži bēgļi vēl brauc uz Rucavas pusi. Neviens viņus neaptur, un nevienam viņi arī neklausa. Panākam vecu māmiņu. Ar prieku uzņemu viņu savos ratos. Gribas arī parunāt ar kādu vietējo. Tuvojamies taču svešai pilsētai, kur atkal vajadzēs meklēt pajumti, un sevišķi sāk mākt rūpes par zirgiem. Arī par iekļūšanu pilsētā klīst visdažādākās baumas, kuras arī šī māmiņa apstiprina. Viņa viena kā privātpersona nevarētu pilsētā iekļūt, ar mums reizē gan. Apsolu viņai zirgu, ar ko vakarā braukt atpakaļ uz Jūrmalciemu un ko paturēt par savu. Viņa ir ļoti priecīga un pateicīga. Desmitā kilometrā pirms Liepājas žandarmi nogriež no ceļa visas armijas mašīnas un karaspēka daļas. Mēs paliekam vieni. It kā mūsu nemaz nebūtu, it kā zirgu pakavi neklabētu un rati nerībētu, mēs pabraucam garām stingrajai sardzei. Mūsu pavadone izved pajūgu rindu pa gludākajām ielām līdz Siena tirgum. Tur ir pietiekami vietas visiem zirgiem, drusku siena un laipni cilvēki, kas atver durvis mums. Tikai mūsu pavadone pēkšņi ir pazudusi. Veltīgi viņu aizgaidāmies vakarā, veltīgi nākamajās dienās.
Kāda aptiekāra ģimenei atdodu mūsu Mīci. Viņi ir pieņēmuši kādu jaunu bēgli, kas pēc Jelgavas bombardēšanas spēj iet tikai ar kruķiem. Zirgs nu viņai noderētu, ja būtu vajadzība izbraukt no pilsētas.
Aptiekārs iedeva piecas pudeles spirta un dažādas zāles. Mīcei negaršo jūrmalas siens. Viņa stāv bēdīgi, nokārtu galvu. Vai viņa atceras mājas, kad mierīgi varēja strādāt Dreimanovas tīrumos? Iet tuvus un tālus ceļus, bet tiem vienmēr bija atceļš uz mājām? Vai viņa atceras vienu no pēdējiem rītiem savu māju pļavā, kad viņai priecīgi apkārt lēkāja naktī piedzimušais kumeliņš? Tu jau zini, tas piekusa pats pirmais un mēs viņu aprakām seklā dobītē, netālu no Drustiem. “Gaidi!” čukstu Mīcei ausī. Mēs iesim atpakaļ!”
Vai Tu vēl klausies? Es zinu, lai kur Tu esi, arī Tu šonakt neguli. Tu raugies uz to pusi, kas kļūst arvien sārtāka un kur ducināša–na neapklusL Tu raugies uz to pusi, jo tur palika mājas, un ne Tava mute, bet Tava sirds lūdz – kaut viņas paspētu, kaut varētu izbēgt Dievs, esi viņām žēlīgs.”
24. oktobra naktī kuģis “Lappland” izveda saujiņu Latvijas nākotnes – Liepājas zīdaiņu nama bērnus un arī mūsu četrus mazos.
Tava sieva
