Personiskā pieredze, reizēm savāda 0
Ceturtā faktoru grupa – konkrētas personas personiskā pieredze, unikāla, dažreiz savāda. Ne tikai apstākļi, kādos attīstās personība, ir unikāli, bet arī subjektīvā realitātes uztvere nav paredzama. Vienus un to pašus notikumus dažādi cilvēki uztver katrs savā veidā un tāpat arī interpretē un salīdzina ar jau esošo unikālo personīgo pieredzi. Turklāt tas pats cilvēks var reaģēt uz to pašu situāciju dažādos veidos, atkarībā no veselības stāvokļa, garastāvokļa u.c.. Viņš var atcerēties notikušo kā nelaimi, kas salauza visu dzīvi, vai vienkārši kā nepatīkamu bērnības epizodi. Ir neiespējami prognozēt, kā cilvēki reaģēs uz konkrētu notikumu, un kādas sekas tam būs viņu turpmākajā dzīvē. Un mēs varam tikai pēc tam pieņemt, ka tas ir ietekmējis mani un analizēt, kā tas ietekmēja manas personības veidošanos.
Tāpēc aprakstot kādas psiholoģiskas likumsakarības būtu labi atcerēties, ka dzīve ir daudz sarežģītāka, nekā mēs vēlētos, lai būtu. Varbūt kādā brīdī nevis jāizvirza jautājums “par ko man tas”, bet “kāpēc man tas?” Kāpēc notika ar mani, tas kas ir noticis, kāpēc esmu dzimis šajā laikā, šajā valstī, šajā ģimenē? Kas svarīgs un vērtīgs ir manā unikālajā pieredzē? Kā es varu izmantot pieredzi, lai padarītu dzīvi labāku gan sev, gan citiem? Tā ir nobriedusi pieeja radošam uzdevumam ar nosaukumu „es un mana dzīve”.
Reabilitēt pagātni
Speciālistu sarunās ar cilvēkiem gadās, ka nepieciešams reabilitēt cilvēkam viņu pašu un viņa pagātni, kuru viņš ir gatavs nolādēt, gatavs ienīst savu bērnību, ģimeni, vecākus. Mūsu uzdevums ir nevis par “melno” teikt “balts”, par slikto teikt, ka tas bija labs, vai attaisnot kādu noziegumu. Atzīt un pieņemt sevi un savu dzīvi reizēm ir ļoti grūti. Mēs nevaram pārrakstīt mūsu dzīves vēsturi, bet kļūstot pieaugušiem mums ir tiesības mainīt attieksmi pret to, kas noticis ar mums. Gadās, ka cilvēks vēlas dzēst dažas lapas no savas dzīves, aizmirst kā murgu kādus traumatiskus vai dramatiskus notikumus. Bet distancējoties no savas pagātnes, mēs ne tikai atbrīvojamies no sāpēm un traumas, bet arī no spēka, kas iegūts, pārdzīvojot sarežģītu dzīves situāciju, izkļūstot no krīzes, no spēka, ar kuru mēs izdzīvojām.
Nenovērtē par zemu savu pieredzi, ko ieguvi caur asarām, sāpēm, kļūdām, vilšanos. Jebkurš pārbaudījums – tā ir iespēja kaut ko dzīvē saprast, uzzināt kaut ko jaunu par sevi, augt. Kā persona izmanto šo iespēju, – tā ir personīgā izvēle un atbildība. Kāds var salūzt, dusmoties uz visu pasauli, bet kāds kļūs laipns, uzmanīgs, iecietīgs.
Kad es pieņemu savu likteni, es atbrīvojos no tā, kas man šķita nebrīve. Tieši tāpēc mums ir nepieciešama šāda analīze – jāgūst priekšstats par to, kādi dažādi faktori nosaka brīvas vai atkarīgas uzvedības veidošanos.
Pēc Andreja Lorgusa un Olgas Krasnikova grāmatas “Iemīlēšanās, mīlestība, atkarība”
Avots: psy-practice.com
