Atkarības veidošanās nosacījumi 0
Kādi faktori veicina līdzatkarīgas uzvedības rašanos un atkarīgas personas veidošanos?
Tādu faktoru ir daudz, un tos var iedalīt vairākās kategorijās: vēsturiskie – attiecas uz visiem; sociālie – attiecas uz noteiktām sabiedrības grupām; ģimenes un dzimtas – attiecas uz ģimenes dzīvi un vēsturi; un personiskie – attiecas tikai uz paša pieredzi.
Nopietni pētījumi par līdzatkarīgas uzvedības ģenētiskajiem, “iedzimtības” faktoriem nav bijuši – zinātnieki pievērš lielāku uzmanību ķīmiskajām atkarībām, nevis emocionālajām. Mēs pieņemam, ka noslieci uz emocionālo atkarību bērns pārņem ne ģenētiskā līmenī, bet caur uzvedību, emocionālo reakciju un veidiem, kā veidojas attiecības ģimenē, kurā bērns aug un iepazīst pasauli.
Vēsturiskie faktori – tautām tiem var būt dažādas formas un dažādi iemesli, bet to būtība ir līdzīga. Līdzatkarīgas uzvedības veidošanās notiek, ja bērnību izkropļo sabiedrībā kopumā notiekošas traģēdijas. Tās ir karš un revolūcija, genocīds, represijas, dabas stihijas (zemestrīces, vulkānu izvirdumi, plūdi u.c.), epidēmijas, sociālas pārmaiņas un ekonomikas krīzes utt.
Smagos, traģiskos vēstures periodos tauta un ģimenes saliedējas, lai izdzīvotu un sākt kļūt ļoti atkarīgi viens no otra. No bērnības pieradušiem pie izdzīvošanas stratēģijas, cilvēkiem ir grūti pielāgoties “mierīgai” dzīvei. Daudzi turpina cīnīties vai baidīties, slēpties, aizstāvēties, meklēt ienaidniekus, kur to nemaz nav, dažreiz pat starp saviem radiniekiem. Kad uzticība pasaulei ir sagrauta, kļūst grūti uzticēties arī cilvēkiem. Bet vientulība līdzinās nāvei (grūtos laikos viens nevari izdzīvot).
Izdzīvošanas stratēģija diktē savus likumus, viens no tiem – “līdzatkarīgas attiecības ir izdevīgas”. Tad nu iznāk: ar jums ir slikti, bet bez jums vēl sliktāk. Jāpiezīmē, ka ģimenes reakcija uz stresa situāciju ir atkarīga ne tikai no stresa veida un spēka, bet arī no ģimenē valdošajām attiecībām. Ir veselīgas ģimenes ar pietiekamiem psiholoģiskiem un garīgiem resursiem, kas palīdz izdzīvot gandrīz jebkuru krīzi. Un bērnība tādā ģimenē var būt diezgan laimīga, neskatoties uz visām grūtībām (protams, izņemot nāves briesmas, kā arī viena vai abu vecāku zaudējumu).
Sociālie faktori: sociālā vide, sabiedriskie stereotipi un attieksmes, likumi un noteikumi – visi šie faktori var veicināt vai, tieši otrādi, traucēt personības veidošanos un attīstību.
Piemērs – Padomju Savienībā ilgu laiku bija pieņemts, ka abiem vecākiem ir jāstrādā, un bērni no agras bērnības tika audzināti dienas aprūpes centros. Kolektīvisms bija svarīgāks nekā individuālā personības attīstība. Padomju sabiedrībā tika atzītas un veicinātas tādas īpašības kā pazemība, paklausība, neuzņēmība, drošāk bija būt tādam, kā visi un “neizlekt”. Daudzi domāja – jo ātrāk bērns pierod pie atbildības un jo ātrāk viņš iepazīs dzīves grūtības, jo vieglāk būs pielāgoties pieaugušo (bez prieka, nogurdinošai) eksistencei. Mūsdienu psihologi apgalvo pretējo: personai, kam atņemta priecīga, bezrūpīga bērnība, ir ļoti grūti pieaugt.
