Kāpēc uzbrūc: “Kur tu esi?!”, nevis saki: “Sveiks”? Kā vārdi nodod atkarīgas attiecības 0
Turēt roku uz otra dzīves pulsa. Patiesībā – kontrolēt
“Kur tu esi?”, nevis “sveiks!”; “kas noticis?”, nevis “kā tev iet?”; “es bez tevis jūtos slikti”, nevis “man ar tevi ir labi”; “tu izpostīji manu dzīvi”, nevis “man tā nepieciešams tavs atbalsts”; “es gribu padarīt tevi laimīgu”, nevis “esmu tik laimīgs tev blakus”…
Piedāvājam ieskatīties divu kristiešu psihologu skatījumā – runā priesteris Andrejs Lorguss un viņa kolēģe Olga Krasnikova.
Atkarība ir sadzirdama. Lai gan ne visi pievērš uzmanību teiktā nozīmei un pamana smalko robežu starp mīlestības vārdiem un vārdiem – atkarīgu attiecību simptomiem. Nav jābūt speciālistam, lai iemācītos atšķirt, kad runa ir par kontroli un vēlmi pilnībā pakļaut otru. Māte, kura dēlam “visu dzīvi ziedojusi”; sieva, kas pastāvīgi “tur roku uz pulsa”; vīrietis, kurš, pēc laulātās nāves saka: “Man vairs nav iemesla dzīvot…”
Turklāt – atkarība bieži slēpjas aiz mīlestības. Kāpēc to sajauc ar mīlestību, kāpēc atkarību izvēlas mīlestības vietā? Daudzi psihologi atkarību definē kā apsēstību, neatvairāmu piesaisti kaut kam. Šādu tieksmi ir praktiski neiespējami kontrolēt.
Mēģinājums atteikties no tieksmes objekta noved pie smagiem, sāpīgiem emocionāliem un dažreiz fiziskiem pārdzīvojumiem. Bet, ja nekas netiks darīts, lai mazinātu atkarību, tā progresēs, un, galu galā, var pilnībā sagūstīt un apspiest cilvēka dzīvi. Šis cilvēks it kā atrodas izmainītā apziņas stāvoklī, tā ļauj viņam aizbēgt no reālās dzīves problēmām, kas šķiet neciešamas. Tāds visbiežāk no apziņas slēpts labums traucē atteikties no atkarības, neskatoties uz to, ka atkarības saglabāšana un padziļināšanās var draudēt zaudēt attiecības, veselību vai pat dzīvību.
Divi modeļi – medicīniskais un psiholoģiskais -, dažādi izprot atkarības un ar to saistītās līdzatkarības izcelsmi. Medicīnas modeļa pamatā ir bioķīmija un gēni, otra – personības problēmas. Medicīniskais modelis nepieciešams, lai izprastu atkarības klīnisko aspektu – organisma stāvokli. Psiholoģiskais modelis vajadzīgs, lai saprastu, kā un kur rodas līdzatkarīgas attiecības, kā tās veido atkarīgu personu, kādas psihoterapijas metodes var izmantot. Šos divus modeļus var uzskatīt par savstarpēji papildinošiem, nevis pretējiem.
Svarīgi saprast sekojošo:
Pirmkārt, atkarīgs cilvēks ir cilvēks, kas pilnīgi vai lielākoties dzīvē ir vērsts uz sevi ne tieši, bet netieši – caur citu, tas ir, viņš ir atkarīgs no citu viedokļiem, uzvedības, attieksmes, noskaņojuma u.c.
Un, otrkārt, atkarīgais ir tas, kurš nerūpējas par savām reālajām vajadzībām (fiziskām un psiholoģiskām), un tāpēc pastāvīgi izjūt stresu savu neapmierināto vajadzību dēļ (šo stāvokli psiholoģijā sauc par frustrāciju). Tāds cilvēks nezina, ko viņš grib, necenšas uzņemties atbildību par savu vajadzību apmierināšanu, dzīvo, ja tā var teikt, par spīti sev, gaidot vai pieprasot rūpes no citiem.
Vārdu “atkarība” tagad izmanto dažādās kombinācijās: ķīmiska atkarība (alkoholisms, narkomānija), zāļu atkarība, iepirkšanās atkarība, atkarība no pārtikas (ēšanas traucējumi), adrenalīna atkarība, darbaholisms, spēļu atkarība utt. Saprotams, ka speciālistiem ir ļoti liela interese par to izpēti – jebkura veida atkarībai ir milzīga ietekme gan uz cilvēka dzīvi, kas cieš no tās, gan uz viņa tuviniekiem.
Psiholoģiskā literatūrā ir īpašs jēdziens “līdzatkarība”, kas nozīmē atkarību no atkarīgā tuvā cilvēka. Līdzatkarīgais savu “es” aizstāj ar tā otra cilvēka personību un problēmām.
Viens svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, apspriežot tieksmi uz atkarību – sociālo stereotipu ietekme, atbalstot un attaisnojot atkarīgo uzvedību. Piemēram, darbaholiķa cienīšana: “Kāds krietns cilvēks! Sadeg darbā!”; alkoholisma attaisnojums: “Viņam ir tik grūta dzīve/smags darbs/slikta sieva – kā viņš varētu nedzert! “”; seksa atkarības slavēšana: “Īsts mačo, alfa tēviņš!” un sajūsma par alkoholismu: “Īsts vecis, tik daudz var izdzert!” utt. Nenobriedušai personībai grūti pretoties šādai “vispārpieņemtā hipnozei”, labāk peldēt pa straumi, būt modernam.
