Mājvieta, kur staigāt basām kājām. Ciemos pie Abu Meri ģimenes 10
Jau divus gadus uzņēmēja Linda Abu Meri un Saeimas deputāts, gastroenterologs Hosams Abu Meri vasarās laiku bieži pavada savās lauku mājās Vecpiebalgas pusē.
– Man visu mūžu ir bijušas lauku mājas, bet nu jau kādu laiku biju palikusi bez tām. Arī Hosams nāk no kalnaina Libānas apvidus, var teikt, no laukiem un ilgojās pēc lauku mājām. Tāpēc nolēmām, ka mums vajag vietu, kur bērniem staigāt basām kājām un pašiem vasarās atpūsties. “Salnēni” bija tikai otrā māja, kuru apskatījām, bet, ienākuši pagalmā, tūdaļ sapratām, ka gribam to iegādāties, – stāsta Linda.
Māja ir ap 150 gadus veca. Par to liecina, piemēram, tas, ka griestu siltināšanai izmantota ļoti sena metode – sabērts smilšu slānis.
– Citādi māja bija labā stāvoklī, to uzreiz varēja izmantot brīvdienu pavadīšanai. Iepriekšējie saimnieki acīmredzot par savu namu bija rūpējušies ar mīlestību, tāpēc arī mums tagad ir viegli turpināt par to gādāt, – teic Linda. Tomēr jaunie saimnieki veco šīfera jumtu nomainīja ar Vecpiebalgai raksturīgajām lubiņām. Arī logus ielika jaunus. Lai bērniem no rītiem nebūtu jāiet mutes mazgāt ārā un uz ķemertiņu jādodas pāri pagalmam, māja nedaudz paplašināta. Piebūvētajā daļā ierīkota vannasistaba un terase, kur, zvilnot ērtos krēslos, pavadīt laiku, kad ārā līst lietus vai pārāk stipri karsē saule.
Pārkāpjot slieksnim, nokļūstam plašā telpā, kurā apvienota virtuves zona, ēdamtelpa un ierīkota vieta atpūtai. Griestos saglabāti vecie dēļi, vien noslīpēti. Arī grīdu jaunajiem saimniekiem nenācās mainīt. Agrāk ieklātie grīdas dēļi vien noslīpēti un nolakoti. Gan priekšnamā, gan ēdamtelpā spilgts akcents ir vairākas košas lupatu grīdsegas, kas tik ļoti piestāv šādai vecai lauku mājai. Telpas vidū novietots liels galds, pie kura sasēsties visai saimei, tālākajā stūrī ērts dīvāns ar atzveltni. Saglabāta arī vecā krāsns ar siltummūrīti.
– Ļoti gribējām saglabāt mājas senatnīgo auru, un mums tas arī izdevās, – teic Hosams. No ēdamtelpas durvis ved uz guļamistabām. Vienā no tām savietotas bērnu gultas, tālākajā telpā nakšņo Linda un Hosams.
– Kad atbraucam uz “Salnēniem”, gan bērni, gan mēs abi ar Hosamu, noliekam malā mobilos telefonus. Datora te nav. Televizors ir, bet to gandrīz nekad neieslēdzam. Un visi baudām lauku klusumu un mieru, – stāsta Linda. Un ir arī ko baudīt. Māju ieskauj rūpīgi nopļauts mauriņš. Tajā novietots neparastas formas šūpuļkrēsls. Pagalmā bagātīgi zied un smaržo jasmīns. Turpat līdzās ūdens kubuls, kurā īpaši patīk plunčāties bērniem.
Pagalma malā slejas vairāki kupli ozoli, bet netālu no mājas plešas varens mežs. No tā ik pa laikam šurp atcilpo kāds negants zaķis, kurš jau apgrauzis Lindas un Hosama stādītās jaunās ābelītes un šo to nopostījis arī kaimiņu dārzā. Viens ozols agrāk slējās pavisam tuvu mājai, bet bija tik vecs, ka, pūšot stiprākam vējam, kuru katru brīdi varēja nogāzties un uzkrist virsū ēkai. Ozolu nozāģēja, un tā celmā nu ierīkota skaista puķu dobe. Košas puķu dobes ieskauj “Salnēnus” no visām pusēm. Līdzās mājai zaļo vairāki veco saimnieku stādīti upeņu krūmi.
– “Salnēnos” visi jūtamies ļoti atbrīvoti. Jo tuvumā nav neviena cita cilvēka. Vienīgie kaimiņi, ar kuriem mums izveidojušās draudzīgas attiecības, mitinās krietnu gabalu no mums. Citreiz strādājam dārzā, citreiz – sportojam, bet, ja neko prātīgu negribas darīt, sauļojamies un peldamies. “Salnēni” mums sniedz visu to, ko vēlējāmies, – atzīst Hosams.
