– Runājot par kultūru un tās problēmām, reizēm piemirstas uz to palūkoties arī šādā, tautas pašapziņas aspektā, jo galu galā valoda, kultūra un tradīcijas ir vienīgās, kas mūs visā pasaulē atšķir no pārējiem baltās ādas krāsas cilvēkiem. 14
– Ar savu kultūru mēs patiešām varam lepoties. Ja kāds, piemēram, vēlētos aiziet uz visiem mākslinieciski augstvērtīgajiem sarīkojumiem Rīgā, tas nebūtu iespējams vienkārši fiziski. No daudziem ārvalstu vēstniekiem esmu dzirdējusi viņu pilnīgi pamatotu secinājumu un reizē izbrīnu: kultūras dzīve Rīgā ir vienkārši fantastiska! Mums ir lieliski teātri, muzeji, izstādes, akadēmiskās mūzikas laukā Latvija pavisam noteikti pieder lielvalstīm un būtībā še spēlējam ne savā svaru kategorijā.
Daudzus māksliniekus, diriģentus pazīstu jau gadiem ilgi. Atceros, savulaik Mariss Jansons viesojās pie Monreālas simfoniskā orķestra pults, ieradies no toreizējās Ļeņingradas, uz šiem koncertiem mums ar vīru bija abonementi un mēs, kā jau baltieši, ieradāmies savu tautieti apsveikt Kanādas zemē. Nesen Marisa Jansona atvadu koncertu no Amsterdamas “Concertgebouw” orķestra ar savu klātbūtni bija pagodinājuši pats karalis un karaliene, bet bijusī Nīderlandes karaliene, kas tagad ir princese Beatrikse, pirms tam bija mani laipni ieaicinājusi savā privātā pilī uz tēju. Starp citu, viņa mēdz uzsvērt, ka tā ir viņas pils, ko nopirkusi privāti par savu naudu. Tās pils tuvumā atrodas arī viņas kalnos slēpojot bojā gājušā dēla kaps. Kad savulaik Beatrikse ieradās valsts vizītē Latvijā, viņa atveda veselu militāro kaujas lidmašīnu ar orķestra “Concertgebouw” instrumentiem, mūziķiem un pašu maestro Marisu Jansonu, lai šī Nīderlandes orķestra uzstāšanās ar pasaulslavenu latviešu diriģentu pie pults būtu kā Beatrikses dāvana Latvijai viņas valsts vizītē.
Jau desmit gadus esmu patronese sarīkojumam “Nāc līdzās Ziemassvētkos”, kur bērni ar īpašām vajadzībām muzicē kopā ar pazīstamiem mūziķiem. Man tas liekas ārkārtīgi jauks projekts.
Ja runājam par Latvijas kultūras klātbūtni pasaulē, tad visgrūtākais uzdevums ir literātiem. Tā ir problēma ne vien latviešu, bet arī citu Eiropas tautu literatūrai, jo grūti iziet ārpus savas valsts robežām valodas dēļ. Jo pasaulē tomēr dominē angļu valoda. Te ir dažādas stratēģijas. Savulaik dāņi visu lika uz vienu rakstnieku, kuru virzīja pasaulē. Latvieši Nobela prēmijai virzīja Vizmu Belševicu, bet varbūt vajadzēja likt uz Imantu Ziedoni…
Literatūrā daudz ko ietekmē tulkojumi. Jaunībā tiku mēģinājusi tulkot uz angļu valodu Brigaderes “Dievs, daba, darbs”, bet Kanādas izdevējus tas neieinteresēja… Literatūra tomēr domāta tai valodai, kurā tauta runā. Esmu iedibinājusi vienu no savām stipendijām latviešu valodas studentiem – nākotnes skolotājiem, jo tieši no literatūras skolotājiem atkarīga arī tās nākotne. Jau vairākus gadus esmu līdzdirektore 12. gadsimta dzejnieka Nizamī Ganžavi vārdā nosauktajam kultūras centram Azerbaidžānā, kura mērķis ir gādāt par Nizamī vārda izskanēšanu pasaulē. Tur nu mani negaidīti pazīst kā uz ielas, tā lidostā, jo daudzas minētā centra norises rāda televīzijā, kam ir liels spēks.
– Sabiedrībā diemžēl arvien skaļāk skan balsis, ka grāmatām nav nākotnes, jo bērni tās nelasīs, taču no otras puses nupat sāk parādīties atraktīvi secinājumi, ka lasīt ir stilīgi.
– Ziņas par grāmatas nāvi ir stipri pārspīlētas! Jau pirms gadsimtiem, kad Gūtenbergs nāca ar savu izgudrojumu, daudzi teica – ja grāmatu nerakstīšot ar roku, tā vairs nebūšot nekāda īsta grāmata. Tie, kas raksta grāmatas un tās publicē, nesūdzas par jaunajām tehnoloģijām. Jo nav jau nekāda starpība, lasa drukātā vai virtuālā versijā. Bet tiesa, ka tagad vajag daudz lielākas pūles nekā agrāk, lai maziem bērniem iemācītu lasīt, jo kustīgās bildes ir milzīga konkurence grāmatai. Un tāpēc mani kreņķē: ja bērnam visu laiku ņirb gar acīm citu zīmētas bildes, vai tas neliks atrofēties viņa paša fantāzijas spējām?
