“Medību sezona uz politiķiem nekad nav slēgta.” Pilnā intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu 14
Gadu mijā mēdzam palūkoties uz aizgājušo laiku un ieskatīties sevī- kādi esam un ko varam darīt rītdienas labā? Aizejošā gada pēdējās dienās ciemojāmies Latvijas valsts eksprezidentes Vairas Vīķes–Freibergas dzīvoklī Brīvības ielā Rīgā.
– Daudziem atmiņā kā pirms vairākiem gadiem Mežaparka Lielajā estrādē aicinājāt latviešus būt stipriem, vareniem… Tagad tiek gatavota visnotaļ vērienīga Latvijas valsts simtgades svētku programma, bet cik stipra jūsu vērojumā patlaban ir latviešu kā nācijas pašapziņa?
Vaira Vīķe-Freiberga: – Jāatceras, ka ikvienā valstī esam cilvēku kopums, un it sevišķi demokrātiskā pavisam noteikti nevalda vienādība. To mēdzam aizmirst. Un šajā dažāduma mikslī proporcijas, protams, var atšķirties. Jautājums ir: vai to ļaužu īpatsvars tautā, kas apzinās sava latviskuma un sevis kā cilvēka vērtību, ir pieaudzis attiecībā pret tiem, kas cieš no dažādiem personiski vai sabiedrības iespaidā attīstītiem kompleksiem? Savulaik apspiestai tautai netrūkst arī ārēju iemeslu, kas tās pašapziņai liek justies apdraudētai. Mans subjektīvais iespaids, ka pašapziņas uzplūdi un atplūdi ik pa trim četriem gadiem nāk it kā ar jaunu vilni.
Gados jaunie cilvēki, kuri auguši pasaulē, kur tautas iepriekšējās ciešanas slīd aizvien tālākā pagātnē, visumā jūtas ļoti pašapzinīgi par sevi. Vienīgais, kas viņiem, šķiet, pietrūkst, ir tas, ko manā bērnībā sauca tagad šķietami vecmodīgajā vārdā par patriotisko audzināšanu. Kā teicis slavens angļu dzejnieks, neviens cilvēks nav vientuļa sala un neviena tauta nav vientuļa sala. Piederība tautai dod kopības, tuvības, emocionāla atbalsta sajūtu, šī kopiena it kā stāv tev aiz muguras, nes un atbalsta.
Bet kā visur dzīvē, jebkurai privilēģijai nāk līdzi pienākumi. Manu vecāku un manai paaudzei, trimdas laika bērniem, traumētiem no dzimtenes zaudējuma, patriotisma izjūta bija sevišķi kāpināta. Mums bija iepotēta vēlēšanās savai tautai dot to, kā tai trūkst, arī atzīšanu no citām pasaulē. Tagad esmu satikusi ļoti daudz spējīgu jauniešu, kas aizbraukuši uz ārzemēm, jo viņu talantiem un zināšanām Latvijā nav bijis pielietojuma – un te neko viņiem nevar pārmest –, bet jautājums ir: vai viņi joprojām jūtas emocionāli saistīti ar Latviju? Daži jā, viens otrs pat ļoti, taču netrūkst arī noraidītāju. Un, kaut to skaits ir diezgan liels, pārsteidzošā kārtā latvieši svešumā sākuši aktivizēties. Dibina korus un deju kopas, rīko Dziesmu svētkus Īrijā un Vācijā, un pateicoties sabiedriski darboties ieinteresētiem cilvēkiem, arī plaisa starp veco emigrāciju un jauno ekonomisko, tā dēvēto trešo vilni, ASV un Kanādā ir samazinājusies.
– Bet vai koru, deju kopu dibināšanu un citu latvisku aktivitāšu stiprināšanu citās valstīs var vērtēt tikai ar plusa zīmi? Vai tas neveicina arī dziļāku iesakņošanos svešā zemē?
– Es domāju, ka darbība latviskā vidē ir vērtējama tikai un vienīgi pozitīvi. Jo runa jau nav tikai par dziedāšanu un dejošanu, runa ir par latvietību, kura pretējā gadījumā tiktu aizmirsta. Labi, ka tiek veidota vide, kur nevienam nav jāskaidro, kas esi un no kurienes nāc, jo apkārt ir savējie.
– Bet tepat Latvijā, kur kopš neatkarības atjaunošanas nu jau vairāk nekā 25 gadus esam centušies sabiedrību vienot uz latviešu valodas bāzes, cittautiešu skolās mācot bilingvāli, pēkšņi Valsts prezidents Raimonds Vējonis ieteic amatpersonām ar krievu auditoriju runāt krieviski. Vai tas savā ziņā negrauj latvisko pašapziņu?
– Esmu nolēmusi savus pēctečus valsts prezidenta amatā nekomentēt. Tas būtu mazliet neētiski. Šajā gadījumā arī tādēļ, ka es pati vienkārši neprotu krievu valodu, tikpat kā tajā nav iznācis mēģināt sazināties, varbūt, jā, atceros gan, reiz M. Čehova Rīgas krievu teātrī tiku skaitījusi Puškina dzeju savā lauzītā krievu akcentā, jo teātrim bija svinīgs jubilejas sarīkojums un runa bija par krievu literatūru…
