Kā Raiņa lielumu apliecināt ar darbiem? 1
– Vai Aspazijas un Raiņa darbi šā gada laikā pietiekami skaļi atbalsojās arī Eiropā?
E. Ikstena: – Projekta “domasspēks” gaitā abu dzejnieku darbi tika tulkoti visās Eiropas Savienības valodās. Ceru, ka šis gads varētu būt labs atspēriena punkts, lai stiprinātu saikni starp Eiropas kultūras telpu un Raini un Aspaziju – vai tās būtu teātra izrādes, darbu tulkojumi, vai arī studiju programmas.
Arno Jundze: – Divdesmitajos gados ap Raini staigāja arī ļoti nopietni Latvijas kultūras darbinieki un teica: Jāni, tevi vajadzētu virzīt uz Nobela prēmiju literatūrā, tikai tavi darbi jāiztulko. Toreiz Rainis un Aspazija paši iztulkoja savus darbus, salika čemodānā, Rainis aizbrauca uz Eiropu, un, kā zināms, ne ar ko labu tas nebeidzās. Kopš tā laika nekas nav būtiski mainījies, un tā ir latviešu literatūras lielā nelaime – ka ļoti rūpējamies par to, kā izskatīsimies ārzemēs, kā mūs tur uztvers un sapratīs, bet nedomājam, kā savējos dabūt ārā. Kad beidzot sākām par to runāt, Raiņa gads jau bija aizgājis vilciens. Par tulkojumiem vajadzēja sākt domāt jau 2010. gada vasarā. Bija jau arī skaistā ideja, kas nāca no Karīnas Pētersones – ka vajadzētu ierosināt Eiropas teātrus uz 2018. gadu iestudēt kādu Raiņa un Aspazijas lugu, kas iepriekš jāiztulko un jāsagatavo. Šī ideja diemžēl tā arī nosmaka neīstenota.
I. Struka: – Nav jēgas stāstīt Eiropai, ka Rainis ir dižs, ja nevaram to apliecināt ar darbiem. Kā var būt, ka pat Eiropas lielajās valodās nav izveidota Raiņa darbu izlase!? Šī iecere tā arī palika karājamies gaisā.
A. Jundze: – Skaidrs, ka Raiņa darbi šogad ārzemēs tika izdoti – Vācijā redzēju “Zelta zirgu” – tas atkal bija vecais Raiņa paša tulkojums. Nezinu, vai vācieši to spēj izlasīt. Kad gatavojām izstādi “Man sirdī tīģer’s”, vajadzēja fragmentus no “Jāzepa un viņa brāļiem” angļu valodā – tādu vienkārši nebija. Šo situāciju nevar izmainīt jubilejas gads – tur vajadzētu būt normālai vidēja termiņa kultūrpolitikai.
– Gribētos jau cerēt, ka šis gads būs devis jaunu impulsu Raiņa un Aspazijas pētniecībā…
Ieva Struka: – Tā ir pārāk nopietna problēma, lai to skartu šajā sarunā, jo cilvēku skaits, kuri pievēršas literatūras pētniecībai un jebkurai humanitārajai jomai, sarūk un ne bez iemesla.
Arno Jundze: – Ja pati Latvija nepateiks, ka ir vajadzīgi granti Raiņa un Aspazijas pētniecībai, nevaram to prasīt Eiropas Savienībai.
Anita Vanaga: – Vai tas tomēr lielā mērā nav arī augstskolu jautājums, lai būtu literatūras ideju karognesēji? Cik humanitāro fakultāšu studenti vispār bija līdzdarbīgi šajā Raiņa un Aspazijas gadā? Tie taču varētu būt izglītoti nākamie pētnieki. Tajos pasākumos, kurus apmeklēju pati vai kopā ar skolēniem, runājot ar literatūras skolotājiem, tieši tas mūs satrauca – kas nāks aiz Gundegas Grīnumas, Viktora Hausmaņa, ja jauniešiem neparādīs, ka Rainis un Aspazija tiešām ir nacionālas vērtības ar vispārcilvēcisku kodu.
Arno Jundze: – Galvenā nelaime ir tā, ka nav izpratnes par nepieciešamību pētīt. Latviju atjaunojot, tika runāts par Raiņa un Aspazijas centru kā kaut ko pašsaprotamu, kur strādās paši labākie speciālisti. Reāli Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtu vienkārši nolika “uz ausīm” – tur alga toreiz bija 40 latu mēnesī.
