– Bet vai jubilejas gads būs kaut ko radikāli mainījis kopīgā attieksmē – vai ir vairāk to cilvēku, kuriem Rainis un Aspazija ir viņu garīgajā attīstībā a priori nepieciešamās vērtības… 1
Arno Jundze: – Noteikti ir daļa cilvēku, kurus kaut kas uzrunāja. Mani drīzāk kaitināja tas, ka no cilvēkiem, kuri paši nekur nepiedalījās, bija attieksme, ka viss ir slikti. Tā ir tāda pseidokritiskā domāšana. No sarunām arī nojaušams, ka vienai daļai tieši pietrūka postamenta, uz kura abi dzejnieki atrastos.
Anita Vanaga: – Manuprāt, galvenais – kas ir tas, ko meklējam mākslā? Domāju – atbildes uz kādiem sev būtiskiem jautājumiem. Vienā no dienasgrāmatu ierakstiem Rainis atzīst, ka īstai literatūrai jābūt filozofiskai. Bet šo filozofisko līniju ieraudzīt spēj tikai tas, kurš to vēlas un ir tai sagatavots.
– Vai šis gads būs kaut ko kvalitatīvi izmainījis latviešu klasiķu mācīšanā skolās?
– Skolā mācām literatūru, nevis tikai latviešu literatūru. Un tad ir mūžīgā dilemma – var būt, ka ārzemju literatūru lielākoties izlasīs paši, bet mums vairāk uzmanības pievērst latviešu literatūrai? Skolā aptuveni trešdaļu stundu skaita velta ārzemju kontekstam, bet divas trešdaļas – latviešu literatūrai. Tomēr, ja tagad esmu veltījusi veselu semestri Rainim un Aspazijai, tas nozīmē, ka H. Ibsenam, iespējams, šogad tiks mazāk uzmanības. Tāpat varam tikt galā tikai ar J. V. Gētes “Fausta” pirmo daļu…
E. Poga: – Vissvarīgākais ir mēģināt iepazīt Raiņa idejas, un tas ir atkarīgs no katra paša ideāliem un sapratnes. Skolā ļoti daudz par tām diskutējam, un brīdī, kad tās saprotam, arī pavisam citādi raugāmies uz Raiņa darbiem. Piekrītu šeit izskanējušajam viedoklim, ka katram no mums ir svarīgi tiekties uz Raiņa pieminēto nemitīgo attīstību un censties tapt par mūsu laiku Raini – vēstīt savas idejas publiski, veidot ap sevi domubiedru grupas un, galvenais, aktīvi darboties, aizstāvot savu pārliecību.
K. Bernāne: – Ar Raini ir tieši tāpat kā ar visu citu – viņu nedrīkst celt pārāk augstu – tad neviļus rodas doma, vai Rainis ir tik liels tāpēc, ka pati esmu tik maza –, bet nedrīkst arī censties viņu pārāk piezemēt, jo tad pazūd rainiskums. Lasot Raiņa lugas, mani pārsteidza tas, cik lieliski pati saviem spēkiem spēju tās saprast un cik tās ir mūsdienīgas. Arī tas apliecina, ka ir jēga šādiem jubilejas gadiem – atgādināt par lielumu.
