– Bet vai Raiņa gada programma vispār motivēja uz jaunatnes iesaisti? 1
– Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijā, kuras priekšsēdētājai man ir gods būt 13 gadus, darbojas vairāk nekā simt pedagogu no visas Latvijas. Kad vienā no kopāpulcēšanās sanāksmēm uzzinājām, ka notiks dažādas konferences, tiks iestudētas teātra izrādes un būs vēl daudz kas cits, sapratām, ka “lielie” ir domājuši par to, lai zinātniekiem būtu kur sastapties, diskutēt, bet par to, kas pēc desmit divdesmit gadiem nāks un uzturēs abu dzejnieku vārdu, nav īsti domāts. Nolēmām veidot savu konkursu “Ikkatrā stiepjas sīka stīdziņa no sidrabšķidrauta” 4. līdz 12. klašu skolēniem, kurā bija divas iespējas – Rainim un Aspazijai varēja rakstīt 150. dzimšanas dienas apsveikumus vai arī ar dzejnieku vārdiem komponēt mūziku.
Tiek vaicāts – vai Aspazija šajā gadā nepalika Raiņa ēnā? Domāju – ne. Manās sarunās ar jauniešiem viņi ir vārda mākslas karaļpāris, un Aspazijai mūsu gadījumā bija pat lielāka vieta, jo, liekas, skolēniem viņas daiļrade šķiet tuvāka un saprotamāka. Mani kā literatūras skolotāju bagātināja Rainim veltītā konference. Ļoti patika izrāde “Aspazija. Personīgi” Jaunajā Rīgas teātrī. Arī Reiņa Suhanova Valmieras teātrī iestudētās Aspazijas “Sarkanās puķes” likās maģiskas, kā mantra.
Edgars Poga: – Esmu atradis savu Raini – man šķiet, ka viņa ideja meklēt nebeidzamo attīstību ir tā, kas spēj pašlaik piepildīt manu dzīvi pašā būtībā. Pats šo gadu visvairāk saistu ar Dzejas dienām, kurām šogad bija 50. gadadiena, jo esmu aktīvs to apmeklētājs un dalībnieks.
Katalīna Bernāne: – Literatūras stundas man sniedza spēju vairāk izprast apmeklēto pasākumu saturu, padarīja tos “rainiskus”. Spēju iztulkot rainisko simbolu jēgu. No plašā klāsta sev kā nozīmīgu vēlos izcelt izrādi “Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī un arī filmu “Jānis. Elza. Mīlas grāmata”.
