Kur slēpjas mūsdienu raiņi un aspazijas? 1
Lielākā mācība no Raiņa un Aspazijas gada ir tā, ka vērtīga ir uzdrīkstēšanās rīkot šādu izcilām kultūras personībām veltītu pasākumu kopumu, tomēr nepieciešams arī konkrētāks tā kopējais ietvars un kritēriji.
Strauji tuvojas izskaņai Aspazijas un Raiņa 150. jubilejai veltītais gads, kura gaitā abu dzejnieku personības un daiļrade tika atspoguļota un locīta visdažādākajos formātos, veidos un visplašākajā mākslinieciskās kvalitātes spektrā. Ir dzirdēti dažādi viedokļi – no sajūsminātiem vērtējumiem līdz iznīcinoši prātnieciskajam, ka ar šo gadu tikai mākslīgi uzturēts Raiņa un Aspazijas kults. Nav noliedzams, ka atjaunotās Latvijas valsts laikā tik vērienīgs divām izcilām kultūras personībām veltīts gads ar finansiālu atbalstu no valsts puses bija unikāla ierosme. Kāds tad bija Rainis un Aspazija, ko šā gada laikā savā zemapziņā esam uzkonstruējuši? Ko esam uzzinājuši jaunu paši par sevi? Par šiem un citiem jautājumiem “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, viens no Aspazijas un Raiņa jubilejas gada iniciatoriem ARNO JUNDZE, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja ANITA VANAGA, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11. klases audzēkņi KATALĪNA BERNĀNE un EDGARS POGA, kā arī LTV žurnāliste EVA IKSTENA un teātra zinātniece un Nacionālā teātra direktora padomniece literārajos jautājumos IEVA STRUKA.
Svarīgākais – attieksmes maiņa
– Kuri katram no jums bija spožākie Aspazijai un Rainim veltītā gada mirkļi? Kas būs paliekošākais?
Ieva Struka: – Lai man piedod citu mākslu, arī teātra, pārstāvji, tomēr paliekošākais būs mūzikas un vizuālās mākslas jomā radītais. Esmu jau vairākkārt teikusi, ka mūsu teātra izrāde “Raiņa sapņi” aizies nebūtībā, bet paliks Jēkaba Nīmaņa dziesmas. Otrkārt – emocijas, ko katrs saņēmis no šā gada mākslas notikumiem. Treškārt – visdažādāko vecuma grupu cilvēki ir atklājuši Raini sev no jauna. Ikdienā saskarsme ar Raiņa darbiem un domām, ja vien neesi tieši saistīts ar mākslu, ir pastarpināta un minimāla. Bet, ja šogad esi iedziļinājies un aizdomājies, ja esi secinājis, ka tas, ko nesaproti, ir nevis Raiņa, bet tevis paša problēma, tad mērķis ir sasniegts. Domājot par citiem māksliniekiem, kuri būtu jāgodina vai jāpiemin, lielākā mācība no Raiņa un Aspazijas gada bija tā, ka nepieciešama drosme un uzdrīkstēšanās. Uz mani, protams, lielu iespaidu atstāja izrādes gan Nacionālajā, gan citos teātros, bet noteikti gribu pieminēt arī “Zelta zirga” uzvedumu Siguldas Opermūzikas festivālā. Dīvaini, ka Nacionālā opera un balets to uzreiz necentās pārņemt savā repertuārā.
Eva Ikstena: – Idejas bira kā no pārpilnības raga – LTV stāstot “Kultūras ziņas”, to varēja just gandrīz katru dienu. Gan Rīgā, gan ārpus tās notikumu klāsts bija raibs, attīstīts dažādos žanros un formātos un ārkārtīgi nevienmērīgs kvalitātē. Šā gada laikā apkārt bija tik daudz aspaziju un raiņu. To pašu Nacionālā teātra kleitu, kas man bija mugurā projektā “domasspēks”, vēl dažas reizes redzēju uzvelkam citas aspazijas. Man ārkārtīgi patika Lindas Oltes un Arno Jundzes filma “Jānis. Elza. Mīlas grāmata” – tā ir ļoti labi izstrādāta nevis ar pašmērķi notriekt kādu no pjedestāla, bet caur mūsdienu prizmu ielūkoties viņu dzīvē.
Gada laikā esot Aspazijas tēlā, ar uzzīmētajām viņas sejas līnijām un vaibstiem, man bija ļoti smagi iznest šo projektu. Nemitīgi iedziļinoties dzejnieces dzīvē un tekstos un mēģinot reflektēt ar mūsdienām, apzinājos, ko tajā laikā nozīmēja būt par Aspaziju. Tāpēc uz mani ļoti spēcīgu emocionālu iespaidu atstāja Jaunā Rīgas teātra izrāde “Aspazija. Personīgi” – tās laikā raudāju, atceroties, kā pati biju jutusies, to visu savā prātā izdzīvojot. Šogad veidojām Imanta Ziedoņa balvas “Laiks Ziedonim” pasniegšanu Raiņa zīmē. Gatavojoties “Spēlēju dancoju” iestudējumam, visi izlasījām vispirms jau šo Raiņa lugu un pēc tam arī citus viņa un Aspazijas darbus. Daudziem tas bija līdzīgi kā, piemēram, Renāram Kauperam, kurš teica, ka gads bijis katalizators lasīt Raiņa darbus.
Kā varbūt pietrūka – kopējā ietvara, lai kāds mēģinātu “savākt” šo notikumu daudzveidību, izceļot vērtīgākās lietas. Bija sajūta, ka daudz tika radīts pēdējā brīdī, kas atbalsojās arī projektu kvalitātē. To secinu, spriežot pēc tā, cik bieži mūs ar Goran Goru pēdējā brīdī aicināja uz pasākumiem, uz kuriem, protams, nevarējām tikt.
Arno Jundze: – Emocionāli mani ļoti uzrunāja koncertuzvedums “Dagdas skiču burtnīcas”. Tomēr galvenais šā gada notikums ir attieksmes maiņa – ka drīkstam ar Raini kaut ko darīt; atšķirt viņa dienasgrāmatas; iedziļināties arī Aspazijā – tas gan notika mazāk, un man par to ļoti žēl. Svarīgākā bija uzdrošināšanās, sapratne, ka nevis atgremojam vecas klišejas, bet mēģinām skatīties uz dzejniekiem no jauniem skatpunktiem. Piemēram, ēģiptiešu mākslinieks Šadi el Nošokati, kurš piedalījās izstādē “Man sirdī tīģer’s” Mākslas telpā “Dubulti”, savas performances laikā ar visu savu arāba akcentu runājot Raiņa tekstu angļu valodā…
Anita Vanaga: – Kā “katram ir sava tautasdziesma”, tā arī šogad katram Latvijā ir savs Rainis. Izglītības standartā, protams, gan pamatskolā, gan vidusskolā ir Raiņa daiļrade, taču stundu skaits ir ļoti ierobežots. Vidusskolā dzejniekam var veltīt kādas astoņas, desmit stundas. Ar Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11. klases jauniešiem, kuri mācās valodu un kultūras programmā, abiem dzejniekiem veltījām veselu semestri ar četrām stundām nedēļā. Tad jau mazliet var ko sākt saprast.
