Kur slēpjas mūsdienu “ihtiandri” 0
Nenorimst zinātnieku diskusijas par joprojām fantastisku ideju, proti – vai uz mūsu planētas aizvien mīt cilvēku populācija, kas pirms dažiem desmitiem vai pat simtiem gadsimtu pametusi sauszemi un uz visiem laikiem pārcēlusies zemūdens dzīlēs?
Pagaidām nav rasti pietiekami pierādījumi, kas šo ideju apstiprinātu, tomēr virkne gan no vēsturiskajām hronikām, gan mūsdienu aculiecinieku stāstiem smeltu faktu liecina, ka tādiem katrā ziņā vajadzētu būt…
Baikāla “bumbu galvas”
Savulaik ūdenslīdēji Baikāla rietumkrastā veikuši kārtējo mācību niršanu, kad pēkšņi negaidot viens no viņiem strauji uzpeldējis un sācis kliegt, ka skaidri redzējis – aptuveni 10 – 15 metru attālumā no viņa garām aizpeldējis dīvains milzis ar bumbveidīgu ķiveri galvā. Ārēji šī būtne ne ar ko nav atšķīrusies no parasta cilvēka, taču tās augums sasniedzis vismaz trīs metrus. Šim vienam īpatnim tūlīt sekojuši vēl divi “ihtiandri”. Neskatoties uz vismaz 50 metru dziļumu, viņiem nebija ne akvalangu, ne kāda cita nepieciešamā aprīkojuma, tikai šīs ķiveres un augumam ideāli pieguloši sudrabkrāsas kombinezoni.
Ūdenslīdēja teikto uztvēra pietiekami nopietni, satrauktie priekšnieki pieņēma lēmumu nekavējoties sagūstīt vismaz vienu no “ihtiandriem”. Šim nolūkam noformēja īpašu ūdenslīdēju grupu, ko veidoja septiņi cilvēki.
Meklētājiem patiešām izdevās atkārtoti atklāt un izsekot mīklainās Baikāla zemūdens būtnes un vienai no tām uzmest tīklu, taču tieši tajā mirklī kāds dīvains spēks visu ūdenslīdēju grupu vienkārši izmeta virs ūdens.
Labi zināms, ka no tik liela dziļuma nedrīkst pacelties bez dekompresijas pauzēm, tāpēc visi septiņi trieciengrupas ūdenslīdēji acumirklī cieta no kesona slimības. Tās ārstēšanai ir tikai viens līdzeklis – nekavējoties jānokļūst barokamerā dekompresijas režīmā. Ūdenslīdēju grupas rīcībā bija vairākas tādas kameras, taču darba kārtībā tobrīd diemžēl bija tikai viena, kurā varēja ievietot tikai divus cilvēkus… Trīs cilvēki gāja bojā, bet pārējie uz visu atlikušo mūžu kļuva par invalīdiem. Bet “ihtiandri” kopš tā brīža Baikālā neesot redzēti…
“Jūras ļaudīm” žaunas nav nepieciešamas
Cilvēks bez speciāla aprīkojuma zem ūdens var atrasties vidēji aptuveni vienu minūti. Daži pērļu mednieki, pateicoties ilgstošiem treniņiem jau kopš agras bērnības, šo laiku spēj paildzināt līdz 2,5 un pat 3 minūtēm. Vācu nirējs jeb daiveris Toms Zitass 2007. gada augustā zem ūdens aizturēja elpu pat 15 minūtes un 2 sekundes, tādējādi pārspējot savu iepriekšējo pasaules rekordu – 14 minūtes un 25 sekundes. Neilgi pirms jaunā rekorda sasniegšanas Zitass 20 minūtes elpoja tikai tīru skābekli.
Ginesa rekordu grāmatā fiksēts vēl viens viņa sasniegums: elpas aizturēšana bez iepriekšējas skābekļa elpošanas – 9 minūtes un 8 sekundes. Un vēl viens: viņš bez akvalanga spējis zem ūdens nopeldēt 130 metrus…
Zviedru pētnieki atklājuši, ka Taizemes salas Surinas pamatiedzīvotāji – mokeni – zem ūdens spēj redzēt vismaz divkārt labāk par eiropiešiem. Mokeni, kas sev iztiku nodrošina, no jūras dibena izceļot moluskus un jūras gurķus, lieliski redz arī 10 un pat vēl vairāk metru dziļumā.
Zinātnieku uzraudzībā viņi spējuši zem ūdens no pusmetra attāluma precīzi izšķirt 1,5 milimetru lielas detaļas. Eiropieša spēju augstākā robeža ir 3 milimetri. Mokeni ar savām acīm spēj paveikt brīnumu lietas, piemēram – sašaurināt zīlītes līdz neiedomājami minimālam izmēram un saspiest acu lēcas tā, ka spēj iegūt pilnīgi skaidru attēlu arī pietiekami lielā dziļumā.
Protams, var rasties gluži pamatots iebildums, ka profesionālus nirējus, kas speciāli trenējušies aizturēt elpu vai sašaurināt zīlītes, kā arī jogus – kuri, starp citu, nereti zem ūdens spēj pavadīt pat vairākas diennaktis pēc kārtas! – tomēr nevar salīdzināt ar “jūras ļaudīm”. Bet vienlaikus neviens arī nevar droši apgalvot, ka zem ūdens dzīvojošajām cilvēciskajām būtnēm plaušu vietā obligāti jābūt žaunām… Piemēram, jūras bruņurupucim pat ilgas evolūcijas gaitā plaušas nav transformējušās žaunās, tomēr šis dzīvnieks spēj būt zem ūdens pat trīs stundas.
Oficiālā zinātne, protams, netic, ka patiešām varētu eksistēt tādi “jūras ļaudis”, taču mūsdienās vismaz nenoliedz, ka cilvēks ir spējīgs ilgstoši uzturēties zem ūdens bez skafandra un cita veida aprīkojuma.
Vēl gluži nesen aktuāls bija stāsts par kādu franču “ihtiandru”, kurš netālu no Parīzes Sēnas gultnē pavadījis… vairākus mēnešus! Tiesa, viņš elpošanai izmantojis gumijas caurulīti ar piestiprinātu paštaisītu pludiņu, krastā izrāpjoties tikai vienu reizi diennaktī, lai veikli notvertu dažas kaijas, kuras turpat arī jēlas apēdis.
Diemžēl viņš gāja bojā nelaimes gadījumā, bet franču mediķi izpētīja viņa ķermeni un atklāja, ka no ilgstošās uzturēšanās ūdenī āda uz viņa rokām un kājām bija izstaipījusies un pārvērtusies tādā kā plēvē.
Un vēl viens fakts, arī fiksēts gluži nesen. Netālu no Hondurasas krastiem zvejnieki noķēra haizivi, kuras kuņģī atklājās kādas neparastas būtnes skelets. Šo atradumu nodeva pētnieku rīcībā. Un, lūk, ko pēc izpētes presei paziņojis profesors Ernesto Moruless: “Skeleta augšējā daļa ir cilvēciska, bet, sākot ar jostas vietu, tas jau pilnībā ir zivs skelets. Varat domāt, ko vien vēlaties, – nāra, sirēna vai arī kāds no “jūras ļaužu” pārstāvjiem…”
Lierganesas “cilvēks zivs”
Vairāki senindiešu teksti vēsta par zemūdens tautu danaviem, kuru kopējais skaits bijis… vismaz 300 miljoni.
Bet 1400. gadā holandiešu piena tirgotājas, kuras rīta agrumā devušās uz tirgu, reiz piekrastes sērē pamanījušās sagūstīt “jūras meiteni” un uzdāvinājušas viņu Hārlemas varas vīriem. Viņa esot ietērpta kleitā un vēlāk pat iemācījusies aust. Vairākus gadus dzīvojusi kādā ģimenē, taču nekad nav slēpusi, ka visvairāk ilgojas atgriezties jūrā.
16. gadsimta vidū Orfordas zvejnieki krastā izvilktajos tīklos ieraudzījuši tur iepinušos dīvainu radījumu, kas pēc izmēriem un formas atgādinājis vīrieti – plikpaurainu, bet bārdainu. Zvejnieki atradumu nogādājuši uz Orfordas pili pie gubernatora, kur tas nodzīvojis vairākus gadus, pārtiekot tikai no svaigām zivīm, kuras pirms apēšanas iepriekš rokās ilgi mīcījis.
Pēc vairākiem mēnešiem to atkal aiznesuši atpakaļ pie jūras, lai pavērotu, kāda ir šīs būtnes uzvedība ūdenī, bet tur tā pēkšņi spējusi izlauzties cauri trijām it kā drošām tīklu barjerām un veikli aizmukt dzīlēs no saviem mocītājiem. Taču pārsteidzošākais esot tas, ka pēc neilga laika būtne pati labprātīgi atgriezusies pie cilvēkiem un palikusi dzīvot nebrīvē pilī. Bet vēl pēc gada, acīmredzot tomēr nespējot izturēt ilgo vientulību un plunčāšanos šaurajā pils baseinā, atkal slepus aizlavījusies līdz jūrai un aizpeldējusi uz visiem laikiem.
Īpaši populārs ir stāsts par “cilvēku zivi”, kas aptuveni pirms 300 gadiem padarīja Spānijas ciematu Lierganesu pazīstamu visā pasaulē. Vēsturnieki apraksta kādu 17. gadsimta beigās dzīvojušu Fransisko de la Vegu Kasaru, kurš jau kopš mazotnes spējis visus pārsteigt ar savām fenomenālajām peldēšanas spējām. Reiz jauneklis peldējis straujās upes deltā un spēcīgā straume viņu ienesusi tālu jūrā. Fransisko pazuda, un vecāki zaudēja pēdējās cerības, ka vēl kādreiz redzēs savu dēlu.
Pagāja pieci gadi, un Kadisas ostā zvejnieki reiz ieraudzīja kādu šausmīga paskata lielu būtni. Tā mēdza parādīties itin bieži un katru reizi zaga zivis. Zvejnieki ierīkoja slēpni, notvēra būtni un izcēla to krastā.
Izrādījās, tas ir ražena auguma puisis, kurš no parasta cilvēka atšķīrās ar savādu zvīņu kārtu, kas klāja krūtis no pakakles līdz vēdera apakšdaļai un muguru ap mugurkaulu. Viņa garie mati bija ugunīgi rudi, bet roku plaukstu pirkstu starpās bija izaugusi plāna brūngana plēvīte…
Atradumu nekavējoties nodēvēja par “cilvēku–zivi” un uz vairākām nedēļām ievietoja tuvākajā franciskāņu klosterī. Tur ilgi centās viņā atraisīt runas spējas, taču kā atbildes dzirdēja tikai absolūti nesaprotamas skaņas. Visbeidzot gūsteknim izdevās saprotami izdvest vārdu “Lierganesa”. Daudzi šo un to sāka atcerēties, tāpēc no ciemata atveda reiz jūrā savu zēnu pazaudējušos vecākus. Māte nekavējoties viņā atpazina savu dēlu, kurš tagad pārcēlās atpakaļ uz mājām, lai gan tā arī vairs nekļuva par pilnvērtīgu cilvēku. Viņš klusējot klīda apkārt, retu reizi izgrūžot atsevišķus vārdus, taču tā īsti ne par ko neinteresējās. Tā pagājuši aptuveni divi gadi. Bet reiz viņš apņēmīgi devies uz upi, meties iekšā straumē, un kopš tā brīža viņu vairs neviens nav redzējis…
1931. gadā savādu būtni ar cilvēkveidīgu galvu pamanīja jūrā netālu no Dienvidāfrikas pilsētas Keiptaunas. Zvejnieku kutera “Marija Malu” kapteinis apgalvoja, ka būtne nav bijusi līdzīga nevienam zināmam jūras dzīvniekam. Diemžēl dienvidafrikāņu zvejniekos acumirklī atraisījies mednieka instinkts un mīklainā līča apmeklētāja virzienā sākušas lidot harpūnas un absolūtākai drošībai vēl arī šaujamieroču lodes, kas precīzi trāpījušas galvā. Neskatoties uz to, būtne spējusi pazust skatienam, noslēpties dzīlēs, un vairāk neviens to nav redzējis.
1974. gada vasarā trīs ņencu skolēni no Vižesas upes, kas ietek Baltajā jūrā, augstā krasta 10 metru attālumā ūdenī ieraudzījuši savādu būtni, kas viscaur klāta mitriem zilimelniem matiem. Piepeldējusi krastam, būtne vispirms sākusi rāpties augšup pa stāvo klinti – tā, it kā tai uz rokām un kājām būtu kādi slepeni piesūcekņi.
Zēni vēl pamanījuši, ka būtnei ir arī pagara aste. Izrāpusies krastā, tā visnotaļ ierastā gaitā devusies tundrā. Krastā palikuši gari, šauri viņa pēdu nospiedumi, ko esot nofiksējuši arī speciālisti…
Zemūdens valstības spoki
Sauszeme kā cilvēkam visdabiskākā uzturēšanās vide aizņem tikai mazliet vairāk par ceturto daļu Zemes virsmas, turklāt arī tajā ir vērā ņemamas platības, kas dzīvošanai faktiski nav piemērotas – kalni, tuksneši, taigas u. c. Ja raugās globāli, tad drīzāk jau mūsu planētu varētu dēvēt nevis par Zemi, bet gan par Okeānu.
Evolucionārā izpratnē dzīvība uz šīs planētas vispirms radusies ūdenī, tāpēc jūras saprāts (ja tāds vēl eksistē) katrā ziņā ir vecāks par cilvēka saprātu.
Virkne faktu skaidri apliecina, cik slikti Zemes iemītnieki pazīst ūdens dzīles. Raugi, uz Mēness kopumā pabijis vairāk cilvēku nekā to, kas bijuši 10 000 metrus un dziļāk zem jūras līmeņa! Planētas augstākais punkts – Everests, 8848 metri – visiem jau sen zināms, bet par viszemāko planētas punktu nodēvētā Marianas ieplaka – 11 034 metri – par tādu dēvējama visai nosacīti. Neviens nevar droši apgalvot, ka kaut kur citur nav vēl lielāka dziļuma!
Droši zināms tikai tas, ka 6000 metru zem jūras līmeņa faktiski beidzas mums pazīstamā jūras dzīve. Batiskafi jau spējuši sasniegt 11 000 metru dziļumu, taču tie diemžēl vēl nav aprīkoti ar pietiekami kvalitatīvu aparatūru, lai spētu arī saskatīt to, kas ap viņiem tādā dziļumā notiek. 400 000 kilometru līdz Mēnesim cilvēcei pagaidām pakļaujas vieglāk nekā 11 kilometri zem ūdens līmeņa…
Par labu hipotēzei par saprātīgu dzīvi Pasaules okeāna dzīlēs runā arī virkne parādību un ar tām saistīto notikumu, ko mūsdienu zinātne vēl nav spējīga izskaidrot. Visa 20. gadsimta laikā dažādos pasaules okeāna rajonos novēroti tā dēvētie spīdošie riteņi līdz pat 200 metriem diametrā, ar svītrām, kas radiāli izplatās no centra. Aculiecinieki stāsta, ka šie riteņi griezušies ar ātrumu aptuveni 30 metru sekundē. Reiz tāda gaismas parādība novērota arī no kādas zinātniskās ekspedīcijas kuģa klāja. Veicot okeanogrāfisko izpēti, zinātnieki pēkšņi ievēroja, ka aptuveni 150 – 200 metru rādiusā kuģi ieskauj spožs balts plankums, ar joslām sadalīts astoņās daļās, lielā ātrumā griežoties pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Eholote fiksējusi tās vietas dziļumu – 170 metri, taču vienlaikus arī uzrādījusi, ka zem kuģa aptuveni 20 metru dziļumā uzradusies kāda nenosakāmas izcelsmes paprāva masa. Bet gaisma, atgādinot savdabīgu turbīnas lāpstiņu mehānismu, viļņveidīgi un apliektu staru veidā skrējusi apkārt kuģim. Aptuveni pēc pusstundas starojums pavājinājies un riteņa diametrs samazinājies līdz 80 – 100 metriem.
Ceļojot ar savu leģendāro plostu “Kon–Tiki”, Tūrs Heijerdāls rakstīja: “…Nebija nevienas tādas dienas, kad mūs neapciemotu zinātkāri viesi, kas allaž bija kaut kur tuvumā… Tādās naktīs bieži baidījāmies, ieraugot divas spīguļojošas acis, kas pēkšņi parādījās no ūdens tieši līdzās plostam un ilgi noraudzījās uz mums ar hipnotizējošu, nemirkšķinošu skatienu… Vairākkārt, kad okeāns bija rāms, melnajā ūdenī ap plostu uzradās apaļas galvas, kas noraudzījās uz mums ar savām lielajām, nekustīgajām acīm. Citureiz naktīs redzējām ūdenī spīguļojošas bumbas aptuveni viena metra diametrā, kas iedegās neregulāros laika sprīžos, atgādinot uz acumirkli uzliesmojošu elektrisko spuldzīti…
Kādā drēgnā un tumšā naktī, aptuveni pulksten divos, stūrmanis zem ūdens ieraudzīja palsu spīdumu, kas pamazām pieņēma konkrētus nepazīstama dzīvnieka apveidus. Varbūt spīdēja apkārt esošais planktons, bet… varbūt tomēr fosforescēja pats briesmonis, kas turklāt nemitīgi mainīja savu formu.
Vienubrīd tā bija apaļa, tad ovāla, tad jau trīsstūraina, bet vēl pēc mirkļa vispār sadalījās divās dažādās daļās, kas neatkarīgi viena no otras peldēja visos virzienos apkārt plostam un zem tā… Viena daļa sasniedza aptuveni 6 – 8 metru garumu… Mēs visi seši noraudzījāmies šajā spoku dejā, kas ilga vairākas stundas, absolūtā, noslēpumainā klusumā, pietiekamā dziļumā zem mums…”
Kodētie signāli no Atlantijas dzīlēm
Nesen ASV militāristi veikuši kārtējos zemūdens tālsakaru izmēģinājumus. Gar kontinentālo šelfu 150 kilometru garumā no ASV austrumu piekrastes izvietoja kilometrīgo antenu. Jūrā bija kuģis ar ūdenī nolaistiem lokatoriem, kas spēja uztvert antenas raidītos signālus. Tas bijis šķietami parasts, ikdienišķs eksperiments, taču šoreiz pēkšņi sākuši risināties jūrlietu speciālistiem absolūti nesaprotami notikumi. Lokatori uztvēra antenas signālu, taču tūlīt arī savdabīgu tā “atbalsi” un visbeidzot arī kādus pilnīgi svešus, šķietami kodētus signālus. Uzskatot, ka tie ir kādi antenas radīti traucējumi, pētnieki vairākas reizes atkārtojuši iesākto eksperimentu, taču allaž bijis tas pats rezultāts, proti – vispirms atnāk antenas signāls, kam seko nesaprotamā “atbalss”, tad vēl jo noslēpumainākais kodētais ziņojums. Militārajiem speciālistiem izdevās pat nofiksēt noslēpumaino signālu avotu, un viņi secināja, ka tas atrodas vienā no vismazāk izpētītajiem Atlantijas okeāna dzīļu rajoniem, kur dziļums sasniedz 8000 metrus.
Vispirms mīklaino parādību centās izskaidrot ar parasto signālu atspoguļošanos no dažāda blīvuma zemūdens viļņiem. Taču tad, kad vēlāk to izpētīja datorā, noskaidrojās, ka “atbalss” signāli nemaz nevar būt pati “atbalss”, jo patiesībā nemaz nav pirmatnējā signāla atkārtojumi. Militārie eksperti bija spiesti secināt, ka no okeāna dzīlēm notikusi kodēta datu pārraide Zemes iedzīvotājiem nepazīstamā valodā! Protams, šo eksperimentu nekavējoties rūpīgi noslepenoja, tāpēc mums nav zināms, ko tad īsti amerikāņu militāristi vēl izpētījuši un sapratuši.
Tostarp zinātnieki aizvien nopietnāk diskutē: ar kādu nepazīstamo civilizāciju mums būs pirmais kontakts – kosmisko vai okeānisko, svešplanētiešiem vai “ihtiandriem”?
