Kur satikties labiešiem 0
Ikvienam ir savi Jāņi, dzīves uztveres un apziņas līmeņa noteikti. Tas attiecināms arī uz Jāņu pirti – vienu no svarīgākajām saulgriežu rituāla sastāvdaļām.
Jāņus var baudīt dažādi. Kādam pietiek tikai ar padziedāšanu, pasēdēšanu pie ugunskura, gaļas grilēšanu un alus iedzeršanu un, ja vēl pietiek spēka, – nopēršanos pirtī. Cits varbūt smelsies iedvesmu ticējumu un tradīciju aprakstos, iedziļināsies dzīvesziņas pētnieku spriedumos par latviešiem – lietišķu zemnieku tautu, kam Jāņi bija auglību veicinošs elpas ievilkšanas starpposms, atdalot brīdi, kad visam jābūt zemē, no nākamā darbu cēliena pretī ražai.
“Jāņi, kurus mēs gribam piedzīvot savā sētā, ir cīņa ar savu iekšējo tumsu, attīrīšanās, sevis garīgā sakārtošana,” uzsver Lielzemeņu saimnieki, pirtnieki Juris un Aelita Batņas. Šogad tādam uzstādījumam īpašs svars: Vasaras saulgrieži un Pilnmēness sakrīt vienlaikus, bet tas iegadās tikai reizi deviņpadsmit gados. Enerģētiski īpaši spēcīgais saulgriežu laiks, par kuru saka: laika lūka vaļā, parasti ilgst vien dažas dienas, taču šovasar tas aizņems veselas divpadsmit – no 15. jūnija līdz 26. jūnijam. Kādu domu un apziņas sēklu tajās ieliksim, tādus augļus plūksim nākamajos deviņpadsmit.
Zelta segli, sudraba iemauktiņi
Iekams tiek kurināta Jāņu pirts, visam pārējam jābūt kārtībā un daiļam – tīrai mājai, pagalmam, pagrabam, bēniņiem, izravētam dārzam – ne tikai fiziski, bet arī enerģētiski, tāpēc Jāņiem piederētos atvēlēt vairākas, vislabāk trīs dienas. Sieviešu atbildībā – istabas, ēdiens, dārzs. Vīru zi- ņā – gan saules vārtu veidošana, gan visām trijām rituāla ugunīm nepieciešamais. Īpaši svarīgs no kalna lejupskrejošais uguns ritenis un pūdele – gaisā paceļamais degošais uguns veidojums.
Šo dziļas jēgas vienoto izdarību vidū ļoti svarīga ir pirts. Tās uzdevums – stiprināt atskārsmi, ka esam ne tikai fiziskas, bet arī garīgas būtnes, kurām allaž jāpatur prātā dvēseles ceļš. Zelta segli – materiālā pasaule, bez kuras resursu izmantošanas dzīve ir tukša, un sidraba iemauktiņi, ar kuriem sēdēšana zelta seglos regulējama.
Saulgrieži ir piemērotākais brīdis, kad pajautāt, kā jūtas dvēsele, turot sudraba iemauktiņus. Kuram no trīs līdzībā pieminētiem mūrniekiem tā jūtas vistuvāk? Bet līdzība ir tāda: kāds algādzis, liekot ķieģeli pie ķieģeļa, mūrē sienu un tver šo darbu kā smagu nenovēršamību – kaut kā taču sevi jāuztur. Otram darbs iet no rokas – meistars, taču ik pa laikam pamet skatu apkārt, vai visi pamanījuši, kurš ir pats labākais. Bet trešais zina, ka tieši šis amats ir uzdevums viņa rokām, sirdij un dvēselei. Visu, kam pieskaras, šis vīrs dara tā, it kā mūrētu dievnama sienu. Gan sev un šodienai, gan Dievam un mūžībai. To spēj tikai cilvēks, kurš saprot, ka nākam uz šīs zemes vairākkārt. Bet ikreiz, kad dvēsele, apguvusi vai neapguvusi paredzēto mācību, atstāj šo realitāti, tai jāiziet garš daudzpakāpju pārbaudījumu ceļš, lai no zemo astrāļu līmeņiem tiktu līdz spožajai gaismai, kur tās īstās mājas. Izmainītais apziņas stāvoklis, kurā iespējams nokļūt pirtsrituāla laikā, atmodina šūnu atmiņā smalko atskārtu par šo pieredzi. Ļauj sasniegt fantastisko laimes sajūtu, ka neesam pasaulē vieni, bet kopā ar Dievu. Jāņu pirtsrituāls – treniņš atceļam uz dvēseles mājām, ko kādreiz nāksies iet. Lielzemenēs, kur darbojas arī pirtszinību skola, šāda ievirze Jāņu rituālam tiek īpaši akcentēta psiholoģes un pirtsmeistares Sarmītes Krišmanes saulgriežu redzējumā. “Ļoti daudz no viņas mācāmies,” uzsver 36,6 °C konsultanti.
Pļavā – kā parasti, tomēr citādi
Saulgriežu laikā pieskārienu dvēselei – mūsu nemateriālajai būtībai – rosina ārkārtīgi spēcīgās dabas enerģijas, kuras pulsē it visā, kas zaļš, dzīvs un ziedošs. Tāpēc to, kas nepieciešams pirtsrituālam, labāk nevis gaidīt no kāda gatavu, bet sarūpēt pašam.
* Atceroties, ka daba ir Dieva redzamākā un skaistākā daļa, salasām trejdeviņas (trīsreiz pa deviņi – divdesmit septiņas) zālītes, kas tik spēkpilnas ir vienīgi jūnija dienās. No tām izveidojam trīs pušķīšus, ko ienesīsim pirtī.
Pirmajā deviņniekā domās ieliekam uz sevi attiecināmus secinājumus un vēlējumus. Otrā buntīte – viss, pie kā mūsu domas sirds attālumā: bērni, vecāki, dzimta, dvēseles tuvinieki ikdienas saskarsmē.
Trešajā deviņu ziedu pušķītī tas, kas tuvākos un tālākos lokos saistāms ar pasauli – pagastu, pilsētu, valsti.
* Sasienam slotiņas, galveno uzmanību veltot nevis veidojuma ārējam izskatam, bet augu uzrunājošajam spēkam.
* Sarūpējam ziedus un augus zaļajam paladziņam, ko peroties likt uz lāvas.
* Izveidojam vairākus zaļos vīkšķus jeb berzīšus; te der pievērst uzmanību augiem, kas no jauna parādījušies pagalmā vai dārzā. Nav pat svarīgi noskaidrot to nosaukumu, bet uztvert: ja atnācis – derīgs.
Šī ir pirtsrituāla laikietilpīgākā un emocionāli bagātinošākā daļa – nesteidzīga saplūšana ar dabu laikā, kad tik lielu vērību pievēršam ārējās pasaules prasībām, turpretī iekšējās balss sadzirdēšanu bieži vien pametam novārtā. Jāņu pļavā to iespējams nolīdzināt. Attīrīt dvēseli, smelties no dabas jaunu spēku, sākt uzticēties sev.
Atvērties šīm vibrācijām vieglāk, ja svinēšana notiek savā, radu vai dvēseles tuvinieka sētā.
Māras un Laimas baznīcā – labāk klusējot
Jāņu pirts iekārtojumā – vairāk zaļumu un pļavu sulotā dzīvīguma: stūros bērzu meijas, uz pērtuves grīdas kalmes, visur jāņuzāļu pušķi.
* Pirmā karsēšanās – ar domu, ka tā ir arī meditācija par savu ceļu līdz Saules augstākajam punktam – ieelpojot salasīto trejdeviņu zālīšu aromātu, izbaudot kalmju smaržu, ieklausoties ūdens pilīšu pakšķēšanā. Mērķis – izrauties no tā laika ritējuma, kurā ikdienā paši sevi mēdzam iesprostot ar ierasto ātrāk, vairāk. Jāņu nakts pirtī viss ir pagūstams, neko nav iespējams nokavēt, jo cilvēks atrodas ārpus lineārā laika. Guļot uz lāviņas, svarīgi domās pārcilāt nevis nepadarītos un vēl darāmos pienākumus, bet vērst uzmanību sevis iekšējai sakopšanai: āvu, āvu baltas kājas, lēcu dārziņā.
* Pēc otrās karsēšanās mierīga noberšanās ar pašveidotajiem augu vīkšķīšiem.
* Pēršanās – vairāk izjūtot slotiņu dievišķo spēku, kāds tām ir tikai reizi gadā, nevis akcentējot augu dziednieciskās īpašības. Just un ļauties.
* No lāvas, protams, vislabāk iebrist aukstā baseinā, upē vai ezerā, bet, ja tāda tuvumā nav, pietiek ar mierīgu iegulšanos vai pavaļāšanos rasotā zālē. Visu negatīvo zeme paņem nost, bet gaismas domas cauri atvērtai laika lūkai savienojas ar Visumu. Ja dzīvojam saskaņā ar Dieva padomu, bet Radītājs tieši šajā brīdī atvēris lūku, rodas nenovērtējama iespēja atjaunot izsīkušos enerģijas krājumus, uzlādēt baterijas.
* Mūsu senčiem, zāļu sievām un dziedniecēm bija arī īpaši palagi, kuros savāca Jāņu nakts spēka rasu. Tos izžāvēja, bet vēlāk, ja gadījās sasirgt, pirtī pamodināja rasas informāciju, kas atkal dziedināja.
To zinot, viena no iespējamām Jāņu pirts noslēguma procedūrām ir tīstīšanās rasas palagos. Vispirms ar lina audeklu rokās apstaigā laukus, līdz tas rasā piemircis. Pēc pēdējās pēršanās šajā palagā ieti-nas – lai skaistums vairotos un visas kaites tiktu kliedētas.
* Pirtsrituāla beigās uzvelk baltu kreklu kā ārēju apliecinājumu, ka arī neredzamajā daļā viss attīrīts un balts.
Un tad var droši mesties Jāņu nakts turpinājumā līdz pat saulītes sagaidīšanai.
Labiešiem jāturas kopā
Domājot par pirti kā Jāņu svinēšanas sastāvdaļu, svarīgi saprast, ka šai norisei nav iespējams tikai viens, vispareizākais scenārijs. Labu gribot, kaut ko izdarīt aplam nemaz nav iespējams.
Esam garīgas būtnes, par savu enerģētisko ķermeni jārūpējas tikpat maigi un saudzīgi kā par fizisko veidolu. Un Jāņi sniedz bezgala daudz iespēju to izbaudīt un izdzīvot. Gan mācot, kā iedegt savu iekšējo gaismu. Gan meklējot resursus, kā būt labam. Mūsu valodā ir kāds stiprs, bet mazlietots vārds labietis – cilvēks, kuram daudz labuma. Ne tikai materiālā, bet arī garīgā. Ne tikai citiem – arī sev. Jāņu pirts ir vieta, kur pamodināt labieti sevī. Vieta, kur labiešiem satikties.
